SAT-OKS
SĀĻO KLINŠU ZEME
te
PAR SĀĻO KLINŠU ZEMI UN RŪGTO ASARU CEĻU
Man šķiet, ka ikviens, kas izlasīs kaut vai pirmās rindas šai brīnišķīgajā grāmatā, par kuru es gribu iepriekš pateikt dažus vārdus, jutīs to pašu, ko izjutu es, kad kāds no maniem draugiem atnesa man Sat- Oka grāmatas tulkojuma manuskriptu un viņa ģīmetni.
Lūdzu jūs mazu brīdi pakavēties pie šīm rindiņām un iedomāties parastu 1964. gada galda kalendāra lapiņā atzīmētu Maskavas dienu: telefona zvan[ no redakcijām, dažādiem papīriem un uz mašīnas pārrakstītiem manuskriptiem apkrauts rakstāmgalds, radio, kas klusinātā balsī stāsta zinātnieku domas par cilvēces turpmākajiem soļiem kosmosā … Vārdu sakot, dārgais laikabiedri, iedomājieties vienu no parastām mūsu dzīves dienām. Un tad iedomājieties vēl, ka pie jūsu durvīm pēkšņi pieklauvē cilvēks ar galvasrotu, kas darināta no ērgļa spalvām, ar tomahauku rokā un sāk ar jums runāt savas nevaldāmās cilts valodā, kas jums pazīstama no jau sen lasītām Fenimora Kūpera un Maina Rīda grāmatām! Un tad izrādās, ka šis Ziemeļamerikas indiānis spalvu rotā nav vis jūsu iztēles auglis, nav vis kaut kādas burvestības atdzīvināta krāsaina statuete kā tā, kas stāv manā grāmatu skapī, nav vis viesis no viņpasaules vai literāra darba personāžs, bet reāls mūsdienu cilvēks, mūsu laikabiedrs … Un jūs dzirdat, ka viņa sarežģītais, plašais un daudzējādā ziņā traģiskais liktenis saista mūsdienu Amerikas ārišķīgo civilizāciju un reklamēto demokrātiju ar visnecilvēcīgākajiem noziegumiem, ko pastrādājuši pirmie tā saucamās Jaunās pasaules kolonizatori. Bet negaidītā viesa biogrāfija dod jums iespēju caur žilbinošajam Brodvejas reklāmas ugunīm ielūkoties necaurredzamajā alu laikmeta tumsībā, kādai civilizatori pakļāvuši tos, kuri ar pilnām tiesībām uzskatīja sevi par senseniem savas dzimtās zemes saimniekiem.
Reiz ceļojumā pa ASV man gadījās pakavēties slavenajā Čikāgas Dabas vēstures muzejā, ko 1893. gadā dibinājis Māršals Fīlds. Atmiņai par šo apmeklējumu es arī glabāju krāsainu figūriņu ar spalvām un tomahauku . .. Netālu no Mičigana ezera, milzu ēkas plašajās zālēs izvietoti ārkārtīgi interesanti eksponāti, kas stāsta par visas mūsu planētas botāniku, ģeoloģiju un zooloģisko pasauli. Šeit daļa no lielajām zālēm veltīta antropoloģijai un cilvēces materiālās kultūras vēsturei. Jūs redzat brīnumainus Ēģiptes, Babilonijas, Āfrikas, Austrālijas, Madagaskaras meistaru darinājumus. Un dabiski, ka šeit plaši parādīti arī indiāņu mākslas un sadzīves priekšmeti, kara un medību ieroči, kurus lietojušas ciltis, kas agrāk apdzīvoja Amerikas kontinentu. Mani ceļabiedri un es — mēs pavadījām šais zālēs ilgas stundas, jūsmodami par Ziemeļamerikas indiāņu mākslinieku — kokgriezēju un kaula griezumu meistaru bagāto fantāziju, ar kādu darināti dažādie ieroči un sadzīves priekšmeti. Fantastiski zvēru un dievu attēli, noslēpumaini totēmi, kas savā laikā it kā esot apsargājuši, bet, kā redzams, nav pratuši paglābt izmirušās un iznīcinātās ciltis, rituālu maskas, vairogi, vieglas laivas, krāsām bagāti apģērbi — tas viss liecināja par ārkārtīgi apdāvinātas, ar lielisku skaistuma izjūtu apveltītas tautas kultūru, tautas, kas, būdama vīrišķīga un skarba, jūtīgi uztvērusi visas brīnišķīgās dabas veltes, ir bijusi darbarūķu, mednieku, karotāju, teicēju un mākslinieku tauta.
Elegants un simpātisks profesors, kas labprāt vadāja mūs pa šīm zālēm un ļoti laipni atbildēja uz visiem mūsu daudzajiem jautājumiem, ar lielu sajūsmu rādīja mums dažādus senās indiāņu kultūras eksponātus, uzreiz neveikli apklusa un tikai stumdīja, nabadziņš, savas lielās brilles, tiklīdz mēs mēģinājām uzzināt kaut ko par turpmāko likteni, kas piemeklējis šīs ciltis, kuru lieliskie materiālās kultūras pieminekļi glabājas Čikāgas muzejā. Mūsu saruna ar profesoru risinājās apmēram šādā veidā:
— Jūs redzat, cik daudz gaumes, kāda drosmīga fantāzija ir šais priekšmetos, ko darinājuši kādas Ziemeļamerikas indiāņu cilts meistari! — profesors aizrautīgi skaidroja. — Diemžēl šās cilts vairs nav …
— Kā, vai tā izmirusi vai iznīcināta? — mēs delikāti apvaicājāmies. — Kur būtu varējusi izgaist tik augsta kultūra?
—- Hm .. . Paiesimies, rau, uz to stūri, tur stendā es jums parādīšu vēl augstākā meistarības pakāpē izveidotus priekšmetus, — profesors izvairīgi runāja un veda mūs pie citas, arī jau no zemes vaiga noslaucītas cilts pieminekļiem .. .
Un mēs sevišķi neuzplijāmies savam izglītotajam gidam.
Nu ko gan viņš īstenībā varēja mums teikt?
Nevarēja taču viņš galu galā sacīt mums, ne visai uzticamiem — kā viņam droši vien jau pirms mūsu ierašanās bija paskaidrots — viesiem no Maskavas, ka savā plēsonīgajā uzbrukumā jaunajam, nule atklātajam kontinentam alkatīgie iebrucēji, konkvistadori, kolonizatoru pūļi, kas vieglas iedzīvošanās kārē bija dzinušies šurp pāri okeānam, bez žēlastības sabradājuši seno kultūru, ko uz Amerikas zemes bija radījuši tās agrākie iedzīvotāji, un viņus pašus nolēmuši izmiršanai vai verdzībai. Jāsaka gan, par to visu mēs jau sen bijām lasījuši. Lasījuši jau bērnībā daudzos jo daudzos romānos par indiāņu varonīgo pretošanos varmākām bālģīmjiem. Protams, mēs bijām dzirdējuši arī par veselu cilšu neģēlīgo iznīcināšanu un par indiāņu drausmīgo apspiešanu, kas turpinās vēl joprojām, un par nežēlīgo katorgas un bada režīmu tā saucamajos rezervātos, pēc būtības koncentrācijas nometnēs, kur Kanādas un ASV valdības ar varu sadzen uz pastāvīgu dzīvi indiāņus — gan mazus, gan lielus. Par to visu mēs, protams, zinājām jau diezgan daudz un tāpēc uz- skatījām, ka nebūs pieklājīgi ilgāk mocīt ar jautājumiem profesoru, kas mūs vadāja pa Čikāgas muzeju. Mēs bijām pateicīgi mūsu lieliskajam gidam kaut vai par to, ka viņš ar tādu neslēptu sajūsmu, kas raksturīga zinātniekam kolekcionāram, kurš iemīlējies savā darbā, pavēra mums senās — viņa tautiešu iznīcinātās kultūras daiļumu.