Kad es piecēlos, Nepernuss jau bija sakārtojis aizjūgu. Pār mani noliecas Ovasess. Taisni acu priekšā redzu spīdam viņa acu baltumus un zobus — viņš smejas par mani.
— Ej atpakaļ kamanās, uti, — viņš saka. — Līdz nometnei mums atlikuši tikai divi bultas lidojumi.
Es neuzdrīkstējos atbildēt, neatbildēju pat ar smaidu, taču, dzirdēdams šos vārdus, tiešām biju ļoti laimīgs.
No šā brīža es vairs nebiju bērns. Es kļuvu par Mu-gikoons-situ — Jauno Vilku.
Melna debess jau koku galotnes skāra.
Kin-ona-taoo! Vīri, nu pulcēties laiks!
Lai lielais tamburīns skan,
Ar dziesmām un dejām
Lai sveicinām Tumsas garu …
(No vakara dziesmām)
II
— Pagaidi šeit, — sacīja Ovasess, kad mēs apstājāmies pie nelielas ar ādām segtas tipi.
Tā atgādināja teltis mūsu apmetnē pie ezera, tikai tai bija mazāk rotājumu un zīmējumu. Tā bija Jauno Vilku mītnes telts.
Es iegāju iekšā. Silti un mājīgi. Klēpjiem vilkādu saklāts gar sienma]iem gulēšanai. Es apsēdos uz tām. Ovasess aizgāja, bija kluss, tikai iztālēm atlidoja biezokņa liegā šalkoņa un suņu rejas.
Es gaidīju brāli. Es vēl nekad nebiju viņu redzējis, viņš taču bija atnācis uz Jauno Vilku nometni četrus gadus pirms manas dzimšanas. Tiesa, māte bieži pieminēja Tanto, stāstīja par viņu, kad mēs bijām vieni. Tolaik es sapņoju, ka viņa kādreiz arī par mani stāstīs ar tādu pašu mirdzumu acīs, ar tādu pašu lepnumu un prieku. Un kaut gan es nekā nezināju par to, kā mans brālis medī, kā viņš dabūjis vārdu, taču biju pārliecināts, ka viņš ir visdrosmīgākais, visveiklākais no Jaunajiem Vilkiem.
Es gaidīju ilgi. Zvaigznes, jādomā, jau rādīja pusnakti.
Brālis bija pienācis tik klusiem soļiem, ka es nepamanīju, kad viņš nostājās pie tipi ieejas.
Tikai kad viņš ienāca gaismas lokā, ko meta jau dziestošā ugunskura liesmas, es pirmoreiz ieraudzīju brāli tādu, kāds viņš vēl šodien glabājas manā atmiņā.
Viņš bija stalts un skaists. Viņš bija ģērbies vilkādu jakā, gar apakšmalu nošūtā raibām zīlītēm, zvērādu biksēs, kājās paīsi mokasīni. Ar taukiem ieziestie mati spīdēja uguns gaismā kā nule no ūdens izniruša roņa kažoks.
Tad lūk, kāds ir mans vecākais brālis! Sirds man dauzījās, es klusēdams gaidīju, kad viņš sāks runāt pirmais. Taču viņš nekustīgi stāvēja pie ugunskura un klusēdams lūkojās manī. Es bikli ar rokas mājienu norādīju viņam uz vietu pie uguns, viņš tāpat klusēdams apsēdās, acu no manis nenovērsdams.
Diezgan manī noskatījies, viņš pieskārās ar roku man pie krūtīm un sacīja:
— Tu esi uti, manas mātes dēls, mans brālis?
— Jā.
Viņš piesvieda ugunī dažus zariņus un jautāja mazliet klusāk:
— Kā klājas mātei?
Es gribēju būt nobriedis un nesatricināms karavīrs, gribēju saglabāt mieru, vienaldzīgu skatienu, vienaldzīgu seju. Bet es taču tikai vakar biju atvadījies no mātes, vēl vakar biju dzirdējis viņas balsi — un acis man pildījās asarām. Aizgriezies no uguns, es sāku runāt par māti, par to, ko viņa man bija stāstījusi par brāli, kā bija no manis atvadījusies, kā viņa izskatās, vai ir priecīga, kādas dziesmas dzied, cik viņai zilas acis un gaiši mati. Es baidījos: mana balss nodos, ka esmu vēl mazs puisēns, kuram ir grūti bez mātes, un es steidzos izteikt vārdus, ko viņa tik daudz reižu bija atkārtojusi:
— Tu dzīvo viņas sirdī. Viņa vienmēr domā par tevi.
Es neredzēju Tanto seju: ugunskurs atkal bija pa- dzisis. Brālis nekā neatbildēja. Pēc brītiņa viņš pastiepa roku virs uguns, un mazas, sarkanas liesmu mēlītes sāka vīties starp viņa pirkstiem, laizīdamas delnu. Viņš lēnām atvilka roku, atmeta matus no pieres un ierunājās:
— Uti, mēs abi esam vienas asins. Tu esi mans brālis un patlaban sper pirmos sojus uz vīru takas. Arī es biju uti, kad Ovasess mani atveda šurp. Bet ir pagājis daudz Lielo Sauļu no tā laika, kad mani pēdējo reizi uzrunāja uti vārdā. Tagad man ir vārds.
— Es zinu. Tevi sauc par Tanto — Dzelzs Aci.
— Jā! — Tanto svarīgi atmeta galvu. — Tā mani sauc, tāpēc ka nevienam vēl nav izdevies paglābties no manas bultas. Manas bultas ir nāves bultas. Biezoknis man ir tas, kas tev vēl vakar bija mūsu mātes tipi. Pirms es atnācu šurp, es, tāpat kā tu, nekā nezināju. Nezināju pat, ka ir labi un ļauni vēji, kas var atdzīt un aizdzīt medījumu, izdzēst tā pēdas un to laikus brīdināt no mednieka. Bet tagad vējš ir mans draugs, un es priecājos, ka pūš kej-vej-kejens — ziemeļrietumu medību vējš. Es protu ar bērza tāšu tauri pievilināt alni, kad alnis atsaucas savas asins balsij .,.
Es klausījos visā, ko runāja vecākais brālis, un centos iegaumēt katru vārdu. Es spēru pirmo soli uz vīru takas. Mans vecākais brālis runāja ar mani kā līdzīgs ar līdzīgu, uzlicis roku man uz pleca. Uguns pamazām dzisa, brāļa balss kļuva klusāka, un es nezināju, vai tas viss ir patiesība vai arī es redzu sapni savas mātes teltī ezera malā.
Es sarāvos. Zvērāda pie tipi ieejas negaidot sakustējās, un es ieraudzīju Taugas galvu. Lielais suns, suns — draugs, ar vienu lēcienu metās man pie kājām. Brālis iesmējās.
— Sameklējis. Redzams, baiļojas tevis dēļ. Vai tu viņam teici, ka baidies no ceļojuma uz Vilku mitekli?
Arī es smējos. Brālis nezobojās par mani. Viņa smiekli bija tikpat labsirdīgi un jautri kā Taugas prieks. Es biju laimīgs, laimīgs par to, ka neesmu šeit viens, ka man līdzās ir brālis, ka Tauga, labais, vecais, gudrais suns ir mani atradis.
Ātri, ļoti ātri rit dienas Jauno Vilku nometnē. Grūti notvert mirkli, kad no zariem krīt pūkainā sniega cepure, ko notrauc pirmais pavasara vējš, kad piebriest pirmais pavasara pumpurs un kad tas plīst, lai pavērtu ziedu.
Laiks pagāja vingrinājumos, gājienos uz biezokni, medībās. Un, kā gadu ritumā bizona ādu apklāj zīmējumi, kas attēlo cilts vēsturi, tāpat auga mūsu pieredze. Katrs pārgājiens, katra medību taka mācīja kaut ko jaunu, atsedza mūsu muļķību vai darīja mūs gudrākus.