— Šīs acis ir redzējušas Frēziju Granti, — Dēzija sacīja, uzlikdama pirkstus uz maniem plakstiņiem. — Šī roka ir paspiedusi viņas roku. — Viņa pieskārās manai rokai. — Un tur mutē ir mēle, kas runāja ar viņu. Jā, es zinu, tas reibina prātus, kad domās aizstaigā uz turieni, — bet pēc tam uznāk svinīgums, dziļi nopietna apziņa, un gribas to nēsāt tik saudzīgi, lai neizlaistītu. Un tas nevar pāriet ne uz vienu citu, tas ir tikai tevi!
Vakara tumsa sabiezēja; dārzs bija izzudis no redzes, taču stāvēja tur tumšā vientulībā, tik ļoti tuvu mums. Mēs sēdējām mājas priekšā, kad gaismas svītrā, kas krita no loga, ieraudzījām mūsu mājas pārraugu, visās vietās izdarīgo Diku. Viņam nopakaļ nāca, smaidīdams un lūkodamies visapkārt, gara auguma vīrietis ceļa uzvalkā,
Iedegusi, šķietami pazīstamā seja tagad iekļuva gaismas iokā, un viņš teica:
— «Pa viļņiem traucošā»!
•— Filatrs! — es iesaucos, uzlēkdams kājās. — Es zināju, ka mēs vēl sastapsimies! Jūs man nozudāt pēc tiem trim sarakstīšanās mēnešiem, kad aizbraucāt, kā man stāstīja, uz Saleru vai Diblu. Es pats divi gadus pavadīju ceļojumos. Kā jūs sameklējāt mūs?
Mēs iegājām iekšā, un Filatrs pastāstīja mums savus piedzīvojumus. Dēzija sākumā bija klusa un vaicājoša, bet, atplaukusi smaidā, ātri iejutās, sākdama pa savam paradumam pierādīt un paskaidrot Filatra vietā, kad viņa stāstījumā radās kāds pārtraukums. Ar savām piezīmēm viņa vērsās pie manis, skaidrodama ļoti saprātīgi un gandrīz allaž vietā, kā šis vai tas varēja notikt, — droša pazīme, ka viņa klausās ļoti uzmanīgi.
Izrādījās, ka Filatrs pārcelts jaunā vietā uz lepras slimnieku koloniju, kādas divsimt jūdzes no Legas, augšup pa Tavasas upi, kurp arī devies kopā ar sievu drīz pēc manas aizbraukšanas uz Eiropu. Mēs bijām pārmijušies ceļā tikai par dažām dienām.
— Pēdas ir atradušās, — Filatrs sāka stāstīt, — es runāju par to, kas jūs interesē vairāk nekā «Marija Ce- lesta», par kuru jūs stāstījāt uz «Niras». Tā ir…
— «Pa viļņiem traucošā», — Dēzija nenocietās aiz vēlēšanās pasteidzināt viņa gauso stāstījumu un, pietvīkusi par sava minējuma pareizību, nosēdās mierīgā pozā, kuru visiem vajadzēja saprast tā: «Tikai to vien man vajadzēja pateikt, un tagad es klusēšu.»
— Jums taisnība. Es «Mariju Celestu» tikai pieminēju. Mēs braucām, mīļo Harvej, tvaika kuterī pa līci uz medībām: es un divi kalpotāji no Oro bioloģiskās stacijas. Nakts mūs pārsteidza klinšainā attekā pa labi no Kapa- rolas salas, un mēs ātri braucām caur to, lai apstātos pie meža, kur nākamajā rītā matrožiem bija jāsagādā malka. Pēc pagrieziena kuterim bija jāizlaužas cauri biezai peldošu koku lūžņai. Tajā vietā ir simtiem mazu saliņu, un kuteris, manevrēdams pa brīva ūdens caurtecēm, iekļuva apaļā, mierīgā līcītī ar augstu koku lapotnes pārjvmi. Baidīdamies aizmaldīties vai, pareizāk sakot, lai izvairītos no liekas maldīšanās pa šo labirintu, kapteinis ievadīja kuteri ūdens strēlē starp milzu akmeņiem, un tur mēs pārlaidām nakti. Es gulēju nevis kajītē, bet uz klāja un pamodos agri, dienai austot.
Tas nebija sapnis, bet īsts, reāls burinieks, ko es ieraudzīju stāvam līcī divu kabeļtauvu atstatumā, gandrīz pie pašiem kokiem, kas sniedzās pāri tā mastiem. Dzelmē atspoguļojās otrs kuģis ačgārnā skatījumā. Nodrebējis, it kā mani vēl samiegojušos būtu iemetuši no gultas ūdenī, es uzrāpos uz akmens un, no tā nolēcis krastā, aizgāju līdz kuģim: lauzdamies caur biezi saaugušo liānu un koku mudžekli, galīgi sadriskāju savu žaketi. Es nebiju kļūdījies. Tā bija «Pa viļņiem traucošā», apkalpes atstāts kuģis, pamests ūdenim, vējiem un vientulībai. Rājās nebija buru. Uz manu saucienu neparādījās.neviena dzīva dvēsele. Līdz pusei ar ūdeni pilna laiva gulēja sāniski kraujas malā. Es pacēlu sarūsējušu, tukšu skārda bundžu, izsmēlu ūdeni un, tā kā airi atradās turpat blakus, aizīros līdz kuģim un uzrāpos uz klāja pa enkura tauvu, kas nokarājās kuģa pakaļgalā.
No visa bija redzams, ka kuģis še pamests sen un stāv jau kādu gadu. Klājs bija apaudzis ar zāli; pie bortiem gulēja vēja sadzītas lapu un zaru kaudzes. No rājām nokarājās tur uzvijušās liānas, kas-, ziediem nobārstītas, šūpojās kā virves. Es nokāpu kuģa apakštelpās un nodrebēju, ieraudzīdams mazu čūsku, kura kā vienīgā salona iemītniece rēgaini pretīga aizlocījās pa grīdsegu uz gaiteņa kaktu. Pēc tam aizskrēja pele. Iegāju jūsu kajītē, kur sadauzītu trauku drumslās un nomestu lupatu piemēslo- jumā ieraudzīju ņudzam milzīgu čupu vaboļu netīri zaļganā krāsā. Telpā bija smacīgi, morāli smacīgi, it kā mani būtu še aprakuši kopā ar vabolēm. Uzkāpu atkal uz klāja, iegāiu virtuvē, kubrikā, it visur bija tā pati nekārtība, netīrumu un moskītu pilna. Mani pārņēma nepatīkams mulsums, nomāktība un skumjas. Sīkāku pārmeklēšanu es atstāju šai laikā blakus kuģim piebraukušā kutera kapteinim un matrožiem, no kuru veselīgā izbrīna klaigām pieskanēja viss licis un kuri tagad cītīgi pievāca visu, kam vien varēja būt kāda vērtība. Arī mani paziņas, bioloģiskās stacijas kalpotāji, padevās meklēšanas azartam un veselu pusdienu pavadīja, apsizdami čūskas un izokšķerēdami visas maliņas cerībā atrast kādas cilvēku pēdas. Bet žurnāla un nekādu citu papīru nebija, tikai kapteiņa kajītē galda atvilktnes dibenā šaurā spraugā bija aizķērušies kādai vēstulei noplēsta strēmele, tā glabājās pie manis, un es kādreiz to parādīšu.