«Vai es varu cerēt, ka jūs izlasīsiet šo vēstuli, kuru es negribēju,,,» Domājams, ka rakstītājs pats bija saplosi» jis vēstuli. Bet minējums ir arī jautājums, uz ko neņemos atbildēt.
Es stāvēju klājā, raudzīdamies uz mastu galiem un meža milzeņu — koku virsotnēm, kas izslējās augstāk par mastiem, un vēl augstāk pāri tām vienaldzīgi peldēja skaisti mākoņi. No augšas kā gāzmē sastindzis lietus nokarājās blīvs liānu tīkls, izstiepdams uz visām pusēm tausteklīgu āķīšu spirāles. Viegla vēja pūsma sakustināja šo samudžināto, taču stingri visur pieķērušos, saules apspīdēto spirāļu un lapu spietu. Viens vītenis, šūpodamies šurpu turpu ļoti tuvu pie grotmasta, kad vējš pierima, ne- nokārās vis stateniski, bet palika sacēlies, it kā kustībā augšup aizturēts. Tas šķita piepūlē sastiepies. Vējš uzpūta spēcīgāk, un, tikko pieskāries kokam, vītenis vienā mirklī apvijās ap mastu, trīsēdams kā savilkta stīga.
Gluži apklususi, Dēzija skatījās Filatrā asaru aizmiglotām acīm.
— Kas tev kaiš? — es vaicāju, pats līdzi satraucies, jo tik gaiši saskatīju visu to, ko bija redzējis Filatrs.
— Ai, — viņa nočukstēja, baidīdamās runāt balsī, lai neapraudātos. — Tas ir tik skaisti! Un tik skumji, un tik jauki, ka tas viss ir — tā!
Es atļāvos muļķību pajautāt, kas viņu tik ļoti aizkustinājis.
— Nezinu, — acis slaucīdama, Dēzija atbildēja. — Vēlāk es zināšu. Stāstiet, mīļo dakter.
Pamanījis viņas nervozumu, Filatrs saīsināja savu stāstu.
Viņi ar diezgan lielām grūtībām izkļuvuši no salu labirinta. Cerēdams kādreiz sastapt mani, Filatrs pacenties ar Brauna starpniecību uzzināt par «Traucošās» likteni. Ziņas viņš saņēmis tikai pēc divi mēnešiem. «Pa viļņiem traucošo» par puscenu nopircis Ekuss Letri, un tā tūliņ pēc nopirkšanas kapteiņa Geruda vadībā devusies uz Ak- vitenu. Kopš tā laika par viņu neviens nekā vairs nav dzirdējis. Vai kritusi par upuri ļaundarībai, kādam nevienam nezināmam plānam, vai glābusies upes džungļos no ienaidnieka; varbūt apkalpe izmirusi epidēmijā vai, pametot kuģi, pati aizgājusi bojā meža biezoknī no bada un plēsīgiem zvēriem, — to nevarēja uzzināt. Tikai daudzus gadus vēlāk, kad Tavasas krastos sāka uziet zeltu, radās versija par avantūru, zelta sapņa vilinājumu, kas spēj pieaugušus cilvēkus padarīt par bērniem, bet ar šo variantu, ja tas kādam iepatikās, apmierinājās tikai tādi, kuri nevarēja paciest nezināšanu un neskaidrību. «Traucošā» palikusi tur, kur to atrada kuteris, jo neradās gribētāji — no jauna uzmeklēt kuģi, kas izlaupīts līdz pēdējam un turklāt vēl dod vielu māņticīgām bailēm.
— Bet man un jums ar to nepietiek, — Filatrs teica nobeigumā, kad bijām tiku tikām pārrunājuši un izdomājušies par visu, kas saistījās ar Senielu kuģi. — Nupat vakar es sastapu jaunu dāmu — Biči Senielu.
Dēzijas acis kļuva sausas, un viņa aizturēja smaidu.
— Biči Senielu? — es pārvaicāju, tikai tagad saprazdams, cik svarīgi man bija uzzināt par viņas likteni.
— Biči Kavazu.
Filatrs pēc pauzes piebilda:
— Jā. Tvaikonī ceļā uz Riolu. Viņu pavadīja vīrs — Hektors Kavazs. Uzzinājis, ka esmu ārsts, viņš lūdza mani izmeklēt viņa sievu, kas nejutās īsti vesela. Es nezināju, kas viņa ir, bet sāku nojaust, kad, izdzirdusi manu vārdu, viņa apvaicājās, vai es pazīstot Tomasu Harveju, kurš reiz dzīvojis Lisā. Atbildēju ar jā un daudz ko pastāstīju par jums. Piesardzība mani atturēja stāstīt vienīgi par man un jums zināmiem notikumiem kāršu spēles vakarā pie Stersa un dažiem citiem tādiem apstākļiem, kurus nemēdz izklāstīt sarunā ar nejauši sastaptiem cilvēkiem. Bet, tā kā saruna pieskārās kuģim «Pa viļņiem traucošā», tad es uzskatīju par vajadzīgu izstāstīt, ko biju redzējis meža līcī. Viņa runāja apvaldīti, un pat šī mana ziņa par kuģa atrašanu ietekmēja viņas mierīgo līdzsvaru tikai īsu brīdi, kad viņa ieteicās, ka par to katrā ziņā vajadzētu paziņot jums. Viņas vīrs, ļoti možs, asprātīgs un patīkams cilvēks, savukārt pastāstīja, ka pirmajā laikā pēc kāzām bieži sapņos redzējis jūs laivā divatā ar jaunu sievieti, kuras seja bijusi aizklāta. Kad nopratu, ka jūsu piedzīvojums viņam zināms, saruna kļuva atklātāka un atgriezās pie Helgju notikumiem. Tagad tā ritēja nepiespiesti. Biče Kavaza ne ar vārdu nepieminēja savas attieksmes pret jums, bet es redzēju, ka viņu pārņēmis miera pilns domīgums, — tā iztālēm, pāri zilajam ūdens klajam, viens krasts noraugās otrā.
«Viņš varēja kļūt jums tuvāks, mīļā Biče,» sacīja Hektors Kavazs, «ja nenotiktu šī traģēdija ar Gezu. Apstākļiem bija jāizveido loka noslēgums. To sarāva šis sajukums, šī pēkšņā nāve.»
«Nē, dzīve pati,» atbildēja jaunā sieviete, noraudzīdamās uz Kavazu ar uzticīgu smaidu. «Tajās dienās dzīve noveda mani pie aizslēgtām durvīm, 110 kurām man nebija atslēgas, lai ar tās palīdzību varētu pārliecināties, vai tā nav durvju imitācija. Es nemēdzu klauvēt pie cieši noslēgtām durvīm. U11 tūliņ pat atklājās, ka nespēju turpināt draudzību. Es nesapratu — tātad tā neeksistēja.»