«Tas ir pārāk iedomīgi teikts!» Kavazs piebilda.
«Kāpēc?» viņa sirsnīgi izbrīnījās. «Man allaž gribas būt tādai, kāda esmu. Kas, mīļo dakter, var būt vēl pieticīgāks par to?»
«Vai arī grandiozāks,» es atbildēju, viņai piekrizdams.
Bičei bija nedaudz paaugstināta temperatūra — maza saaukstēšanās. Es šķīros, dziļi iespaidots no viņas personības; tā šķita neaizskaramības un laipnības apdvesta. Sanriolā sastapu Tovalu, kurš ienāca pie manis; ieraudzījis viesnīcas grāmatā manu vārdu un uzzinājis, ka esmu tas pats ārsts Filatrs, viņš nekavējoties pastāstīja man par jums. Es, protams, tūliņ pametu savas koloniju darīšanas un braucu šurp. Jā, ir vēl kas. Es kļūstu aizmāršīgs. Biče Kavaza lūdza mani, ja sastapšu jūs, nodot jums viņas vēstuli.
Viņš parakņājās portfelī un izņēma nelielu man adresētu aploksni. Paskatījies uz Dēziju, kas kautrīgi un steidzīgi pamāja ar galvu, izlasīju vēstuli. Tur bija piecas rindiņas: «Esiet laimīgs. Es atceros jūs ar atzinību un cieņu. Biče Kavaza.»
— Tik vien,.. — Dēzija vīlusies noteica. — Biju gaidījusi vairāk. — Viņa piecēlās, sejai kvēlojot. — Es gaidīju, ka vēstulē būs atzītas mana vīra tiesības un spējas — saredzēt visu, ko viņš grib, un redzēt tur, kur grib. Turklāt vēl vajadzēja būt uzrakstītam: «Jums ir taisnība, tāpēc ka to sacījāt jūs, Tomass Harvejs, kurš nemelo.» Tad 1111 es saku visu vietā: Tomas Harvej, jums ir taisnība. Es pati biju ar jums laivā un redzēju meiteni mežģīņu tērpā, Frēziju Granti, kas nebaidījās spert kāju pāri bezdibenim, jo arī viņa saredz to, ko neredz citi. Un tas, ko viņa redz, ir ļauts visiem, — ņemiet to! Es, Dēzija Harveja, vēl esmu jauna, lai spriestu par šīm sarežģītajām parādībām, bet es vēlreiz saku: «Cilvēku nesaprot. Viņš jāsaprot, lai uzzinātu, cik daudz ir neredzamā. Frēzija Grantē tu esi, tu traucies, tu šeit! Saki mums: Labvakar, Dēzij! Labvakar, Filatr! Labvakar, Harvej!»
Viņas seja staroja, dusmojās un smējās. Es neviļus piecēlos ar aukstuma tirpām pār muguru, to pašu tūliņ darīja arī Filatrs, — tik brīnišķīgi ieskanējās manas sievas balss. Un es izdzirdu šos vārdus, pateiktus bez skaņas, bet tik skaidri, ka Filatrs atskatījās.
— Nu, lūk, — Dēzija teica, apsēdusies un atviegloti uzelpodama, — labsvakars arī tev, Frēzija Grantē.
— Labvakar! — mēs dzirdējām no jūras puses. — Labvakar, draugi! Vai nav skumji tumšajā ceļā? Es steidzos, es traucu..,
CEĻŠ UZ NEKURIENI
PIRMĀ DAĻA
Pirms gadiem divdesmit Poketā bija kāds mazs resto- rāniņš, tik mazs, ka viesus apkalpoja vienīgi pats saimnieks un viesmīlis. Tur bija tikai desmit galdiņi, pie kuriem reizē varēja paēst trīsdesmit cilvēki, bet pie galdiņiem nekad nesēdēja ne puse no šī skaita. Telpa mirdzēja nevainojamā tīrībā. Galdauti bija tik balti, ka gaišzilās ēnas locījumu vietās atgādināja porcelānu, traukus rūpīgi mazgāja un berza ar dvieļiem, naži un karotes nekad neoda pēc taukiem, ēdienus gatavoja no pirmšķirīgiem produktiem, porcijas bija tik lielas un lētas, ka ēdēju restorānā vajadzētu būt bariem. Bez tam palodzes un galdus daiļoja ziedi. Uz gaišzilu tapešu fona četras gleznas zelta rāmjos rādīja četrus gadalaikus. Taču jau šīs gleznas iezīmēja kādu ideju, kas no mierīgai sagremošanai noskaņota ēdēja viedokļa izskatījās pēc bezjēdzīgas nodevības. Glezna, kas saucās «Pavasaris», attēloja rudenīgu mežu ar dubļainu ceļu. Glezna «Vasara»» — mazu būdu sniega kupenās. «Rudens» mulsināja ar jaunām sievietēm, kas ziedu vainagiem galvā dejoja vasarīgi zaļā pļavā. Ceturtā — «Ziema» lika nervozākam cilvēkam pārdomāt īstenības attieksmi pret apziņu, jo šajā gleznā bija attēlots resns, sviedriem pārplūdis vīrs tveicīgā dienā. Lai skatītājs nesajauktu gadalaikus, zem katras gleznas bija lieli, no melniem, izgrieztiem burtiem līmēti uzraksti.
Bez gleznām kāds vēl svarīgāks iemesls izskaidroja šīs iestādes nepopularitāti. Pie durvīm ielas pusē karājās ēdienu karte — pēc ārējā izskata gluži parasts ēdienu saraksts ar vinjeti, kas tēloja pīļu un augļu ielenktu pavāru baltā micē. Taču cilvēks, kuram ienāca prātā izlasīt šo dokumentu, daudzas reizes slaucīja acenes, ja tādas nēsāja, bet, ja ne, viņa acis no brīnumiem pamazām pieņēma aceņu stiklu izmērus.
Lūk, ēdienu saraksts tajā dienā, kad sākās tālākie notikumi:
Restorāns «Riebums»
1. Vira, neēdama, pārsālīta.
2. Konsoīnē «Draņķis».
3. Buljons «Šausmas».
4. PJeksle «Nelaime».
5. Jūras asaris ar tuberkulozi.
6. Rostbifs, ciets, bez sviesta.
7. Kotletes no vakardienas paliekām.
8. Ābolu pudiņš, saglumējis.
9. Kūka «Novāciet!».
10. Putu krējums, skābs.
11. Sviestmaizītes ar naglām.
Zem uzskaitītajiem ēdieniem bija vēl nepievilcīgāks teksts:
«Apmeklētājiem garantējam nekārtību, netīrību, negodīgumu un rupjību.»
Restorāna saimnieku sauca Ādams Kišlots. Viņš bija drukns, kustīgs, ar sirmiem mākslinieka matiem un izbur- bušu seju. Kreisā acs šķielēja, labā raudzījās stingri un žēlabaini.
Iestādes atklāšana sapulcēja uz ielas it prāvu bariņu ļaužu. Kišlots sēdēja pie kases. Tikko pieņemtais viesmīlis, acis nolaidis, stāvēja telpas dziļumā.
Pavārs sēdēja virtuvē, viņam nāca smiekli.
No pūļa nošķīrās nerunīgs cilvēks ar biezām uzacīm. Pieri saraucis, viņš ienāca restorānā un pieprasīja porciju slieku.