— Diemžēl, — atbildēja Kišlots, — mēs nepasniedzam mūdžus. Griezieties aptiekā, tur jūs dabūsiet vismaz dēles.
— Vecais muļķis! — teica cilvēks un aizgāja.
Līdz vakaram neviena nebija. Sešos parādījās sanitārās pārraudzības vīri un, cieši lūkodamies Kišlotam acīs, pasūtīja pusdienas. Viņiem pasniedza īsten lieliskas pusdienas. Pavārs cienāja Kišlotu, viesmīlis staroja; Kišlots bija nevērīgs, bet satraukts. Pēc pusdienām viens no ierēdņiem teica saimniekam:
— Tātad tā ir tikai reklāma?
— Jā, — atbildēja Kišlots, — Mans aprēķins balstās uz patīkamo pēc nepatīkamā.
Sanitāri padomāja un aizgāja. Stundu pēc viņiem parādījās sērīgs, labi ģērbts resnītis; viņš apsēdās pacēla pie tuvredzīgajām acīm ēdienu karti un uzlēca kājās.
— Ko tas nozīmē? Joks? — sašutumā jautāja resnītis, nervozi vicinādams spieķi.
— Ne gluži, — sacīja Kišlots, — parasti mēs dodam vislabāko. Nevainīga viltība, aprēķināta uz ziņkārību,
— Neglīti, — resnītis teica.
— Bet…
— Ne, nē, lūdzu! Tas ir gaužām nejauki, pretīgi!
— Tādā gadījumā …
— Ļoti, ļoti neglīti, — atkārtoja resnītis un izgāja.
Deviņos Kišlota viesmīlis noņēma priekšautu, nolika
to uz letes un prasīja aprēķinu.
— Mazdūšīgais! — teica viņam Kišlots.
Viesmīlis neatgriezās. Izticis vienu dienu bez viesmīļa, Kišlots izmantoja pavāra priekšlikumu. Pavārs pazina kādu jaunekli — Tireju Davenantu, kurš meklēja darbu. Aprunājies ar Davenantu, Kišlots tika pie uzticīga viesmīļa. Zēnam patika saimnieks. Tirejs bija sajūsmā par Kišlota uzņēmību. Kad tik maz apmeklētāju, kalpot «Riebumā» nebija grūti. Davenants stundām lasīja grāmatas, bet Kišlots prātoja, kā pievilināt publiku.
Pavārs dzēra kafiju, uzskatīja, ka viss ir labāk par labu, un spēlēja dambreti ar savu māsīcu …
Un tomēr Kišlotam bija viens pastāvīgs klients. Reiz iegriezies, viņš nāca tagad gandrīz katru dienu, — Orts Galerans, vīrs ap četrdesmit, taisns, kalsnējs, garām kājām, ar iespaidīgu melnkoka spieķi. Tumša vaigu bārda šaurajā sejā nolaidās no deniņiem līdz zodam. Augstā piere, izliektās lūpas, garais deguns kā noplacis karogs, un melnās, nicīgās acis zem smalkajām uzacīm saistīja sieviešu uzmanību. Galerans valkāja baltu platmali, pelēkus svārkus un zābakus līdz ceļgaliem, ap kaklu dzeltens lakats. Viņa vienmēr rūpīgi iztīrīto drānu izskats liecināja, ka viņš nav bagāts. Jau trešo dienu Galerans nāca šurp ar grāmatu, — bez tam viņš smēķēja pīpi, tabaku sautēja pats, sajaukdams to ar plūmēm un salviju. Dave- nantain patika Galerans. Ievērojis zēna tieksmi uz lasīšanu, Galerans reizēm nesa viņam grāmatas.
Sarunās ar Kišlotu Galerans nežēlīgi kritizēja viņa reklāmas paņēmienu.
— Jūsu aprēķins, — viņš reiz sacīja, — ir maldīgs, jo cilvēki ir līdz muļķībai paļāvīgi. Aprobežots, pat viduvēji attīstīts tips, lasot zem izkārtnes «Riebums» jūsu ēdienu sarakstu, no visas sirds ticēs jūsu sludinājumam, lai cik labi jūs barotu šo cilvēku. Vārdi pielīp kā ļaudīm, tā ēdieniem. Tumšs cilvēciņš vienkārši nevēlas apgrūtināt sevi ar domāšanu. Cita lieta, ja jūs uzrakstītu: «Seit par niecīgu samaksu dabūjami vislabākie ēdieni no vislabākajiem produktiem.» Tad jums būtu normāls apmeklētāju skaits, kā pieklājas tik banālai reklāmai, un jūs varētu barot klientus ar to draņķi, ko tagad izsludināt, vēlēdamies pajokot. Visas pasaules reklāma balstās uz trim principiem: «Labi daudz un par velti.» Tāpēc var dot slikti, maz un dārgi. Vai esat izdarījis arī citādus mēģinājumus?
— Desmit gadus es pūlos kļūt bagāts, — atbildēja Kišlots. — Nevar teikt, ka man trūktu izdomas. Neveicas. Manos plānos kaut kā trūkst.
— Tūkstoš Kišlotu. — Galerans smējās. — Dārgo sap- ņotāj, ja pilsētā būtu kaut vai divi tūkstoši Kišlotu, jūs jau sen braukātu automašīnā un jūsu rokas mājiens būtu pavēle. Pastāstiet par savām neveiksmēm!
Kišlots atmeta ar roku un uzskaitīja savus karagājienus pret sabiedrības naudas maku.
— Man bija maiznīca, kafejnīca un spoguļu veikals, — viņš teica. — Veikalam bija izkārtne — «Visas ir daiļas», bet, reklāma ugunīgiem burtiem vēstīja, ka no desmit sievietēm, kas nopirkušas pie manis spoguli, deviņas nekavējoties atrod sev vīru. Lūk, jūsu tipa reklāmas piemērs! Nekas neiznāca. Pārdodams baltmaizi, es izsludināju, ka iecepu katrā tūkstošajā kukulī zelta monētu. No rītiem pie durvīm bija drūzmēšanās, bet gadījās, ka nedēļas beigās viena monēta izrādījās viltota, un man nācās iepazīties ar izmeklēšanas tiesnesi. Kafejnīcā «Strautiņš» bija ierīkota īsta upīte: cauri puķēm pa skārda gultni tecēja karsta kafija ar cukuru un pienu. Katrs pasmēlās pats. Bet visiem likās, ka no rītiem šajā gultnē saslauka putekļus. Tagad — «Riebums». Es cerēju, ka pilsēta kļūs traka aiz ziņkārības, bet mana tirdzniecība nes tikai zaudējumus.
— Pilnīgi saprotams, — sacīja Galerans. — Es jau izteicu savas domas šinī jautājumā. Tirej, atnesiet man vēl glāzi kafijas.
Davenants atnesa kafiju un ieraudzīja, ka pie restorāna «Riebums» apstājas grezna puskariete ar spoži pogātā kaftānā tērptu kučieri uz bukas. No puskarietes izkāpa divas meitenes un kāda visai apjukuša izskata dāma ar smailu degunu un asu skatienu. Kišlots metās pie durvīm un zemu paklanījās. Galerans domīgi vēroja šo scēnu, bet Davenants apmulsa, ieraugot smejošās meitenes, kas neapšaubāmi piederēja pie augstākās sabiedrības; viņas bija daiļas un jautras, baltos tērpos, baltās cepurēs, baltās zeķēs un kurpītēs un pāri galvām turēja sārtus saulessargus. Viena no viņām bija drīzāk vēl bērns — gadus divpadsmit, otrai varēja dot septiņpadsmit, un viņa tika dēvēta par jaunu dāmu.