Выбрать главу

Meiteņu pavadone iekliedzās:

—   Roēna! Ellija! Es kategoriski protestēju! Paskatie­ties uz izkārtni! Es aizliedzu jums iet iekšā!

—   Bet mēs jau esam ienākušas, — teica mazā, kuru sauca par Elliju. — Uz izkārtnes rakstīts «Riebums». Es gribu visriebīgāko!

Kamēr viņa runāja, Roēna paraustīja plecus un, lepni atmetusi galvu, pārkāpa aizliegto slieksni.

—   Es ceru, jūs nepielietosiet spēku? — viņa jautāja vecīgajai dāmai.

—   Es aizliedzu, — sekodama meitenēm, bezpalīdzīgi atkārtoja guvernante.

Atjautīgais Kišlots pievērsās Ellijai:

—   Ja mazā jaunkundze vēlas, lai arī vecākā māsiņa mūs pagodina, viņai jāpasaka, ka «Riebums» ir tikai skata pēc, bet ēst te ir tīrā bauda.

Guvernanti Urāniju Tālbergu Kišlota vārdi pārsteidza un atmaidzināja, viņa jutās glaimota, ka pieņemta — kaut vai uz īsu mirkli — par daiļo meiteņu māsu, taču viņa iebilda:

—  Jūs maldāties, cienītais, jo esmu tikai šo patvaļīgo bērnu audzinātāja. Ceru, ka pēc jūsu pusdienām mums nevajadzēs meklēt ārsta palīdzību.

—  Ja jūs ataicināsiet ārstu, — iesaucās Kišlots, — tad vienīgi tāpēc, lai viņš apstiprinātu, ka visām trim dāmām ir burvīga sejas krāsa un ideāls pulss.

' — Nu, redzēsim, — augstprātīgā vēlībā atsaucās Urā- nija, nosēzdamās pie galda, ko jau bija ieņēmušas Ellija un Roēna. Viņas skatījās apkārt, bet Davenants, rokas gar sāniem nolaidis, ieplestām acīm lūkojās uz viņām.

Tādas būtnes nevarēja ēst no parastiem traukiem, bet zelta šķīvju restorānā nebija.

Viņu glāba Kišlots, kas pats metās apkalpot, jau sap­ņodams, ka «Riebums» kļūs par modes vietu, kurp sa­plūst karietes un automašīnas.

—   Te nu mēs sēžam, — Urānija teica. — Un kas būs tālāk?

—   Ko tas nozīmē? — jautāja Roena, bargi rādīdama ēdienu kartē, kur bija rakstīts: «Sviestmaizītes ar nag­lām.»

Sviestmaizītes ar naglām, — paskaidroja Kišlots, — nav nekas cits kā maize ar sviestu, šķiņķi, kaviāru vai ievārījumu. Bet naglas, tās tāpat vien— pierakstī­tas klāt — kā lai saka? — ziņkārīgiem viesiem…

—   Tādiem kā mēs, — pārtrauca Ellija. — Patiešām mēs esam ziņkārīgas un nemaz par to nekaunamies!

—   Ellij! — Urānija ievaidējās.

—   Augsti cienījamā Urānija Tālberga, — atbildēja ne­paklausīgā meitene, — tētis sacīja, ka šodien mēs drīk­stam darīt itin visu, ko vien gribam. Būtu muļķīgi, ja mēs to neizmantotu … Saimniek!

—   Klausos, jaunkundzi

—   Vai kuņģis labi sagremo naglas? Un cik tās resnas?

—   Saimnieks joko, — atļāvās iebilst Davenants, kurš jutās tik labi un tik neveikli, ka nezināja, kā stāties pie pienākumu izpildīšanas.

—   Bet mēs ari jokojam, — atbildēja Ellija, vērīgi ska­tīdamās uz Davenantu. — Mums ir jautri. Tātad nekā tāda nebūs? Ļoti žēl. Tādā gadījumā atnesiet man tasi piena.

—   Tasi piena! — atkārtoja Davenants un Kišlots.

—   Tasi kafijas un cepumus, — Roēna paziņoja.

—   Cepumus! Kafiju! Pienu! — iesaucās Davenants un metās uz virtuvi, gandrīz vai notriekdams zemē saimnieku, kas palika iztaujāt guvernanti, vai arī viņa kaut ko nevē­lētos. Davenants ieklupa virtuvē un sāka nepacietībā lēkāt ap pavāru, kas steigā lēja kafiju pāri malām un izšļak- stīja pienu. Kamēr Davenants gādāja par feju dzērienu, Kišlots atnesa cukuru, cepumus un servjetes; tā kā Urā­nija Tālberga bija pagodinājusi viņu ar pavēli pasniegt glāzi auksta ūdens, Kišlots, piešķirdams katrai kustībai notikuma raksturu, iznesīgi un cēli apnesa to apkārt letei un nezin kāpēc uzpūta glāzei. Tas viss ļoti uzjautrināja meitenes, izraisot smaida gaišumu viņu sejās un spī­dzinot guvernanti, kura traucās ātrāk pamest šo «bala­gānu».

Davenants ieskrēja, nesot paplāti ar kafiju un pienu. Viņš rūpīgi uzlika galdā tases, bīdamies piedurties nepa­rastajām būtnēm, kuru tuvumā kustējās. Viņš atkāpās pie bufetes un sāka kāri skatīties.

—       Roēna, — Ellija neuzmanīgi teica māsai, pamirk­šķinot uz Galeranu, kas sēdēja netālu no meitenēm, — re­dziet, kur ir viens no šī nama barības saindētajiem vie­siem.

—       Noindēts, miris un aprakts, — skaļi smiedamies, at­saucās Galerans.

—   Ah! — guvernante sarāvās.

—   Ellij! — iešņācās Roēna.

Mazā, sadzirdējusi apsmietā svešinieka balsi, ierāva galvu plecos, viņas acis kļuva apaļas un nekustīgas. Ieko­dusi zobus tases malā, lai neiespiegtos no smiekliem, viņa sažņaudza ceļgalus, savilka kāju pirkstus un gluži no­svīdusi pārvarēja sevi.

—       Uf-I! Uf-f! — Ellija tikko dzirdami nodvesās caur sakostiem zobiem.

Urānija nobālēja.

—   Pietiek! — viņa, sašutumā drebēdama, paziņoja,

—  Kāds kauns!

—   Atvainojiet, — Roēna lepni vērsās pie Galerana.

—  Mana māsa ir ļoti nesavaldīga.

—   Eh, tu! — nočukstēja sāpinātā Ellija.

—       Es priecājos redzēt Futroza bērnus, — labsirdīgi at­bildēja Galerans. — Esmu ļoti priecīgs, ka jums ir jautri. Man pašam arī kļuva jautri.

—   Kā, jūs mūs pazīstat? — Ellija jautāja.

—       Jā, pazīstu. Mans vārds jums neko neizteiksi Orts Galerans.

Viņš piecēlās un paklanījās tik brīvi un reizē atturīgi, ka pat klīrīgā Urānija bija spiesta atņemt viņa sveicienu ar galvas mājienu. Meitenes klusēja. Ellija ieknieba sev rokā, bet Roēna ar interesi paskatījās uz cilvēku, kura vienkāršā izturēšanās pārvērta jokā Ellijas neveiklību.

Davenants skaudīgi klausījās negaidītajā sarunā un bēdīgi nodomāja, ka nekad nespētu atdarināt Galeranu. Liels bija viņa pārsteigums, apmulsums un saļūsma, kad Galerans, redzot, ka viešņas taisās aiziet, vērsās pie mei­tenēm tik negaidīti, ka Urānija zaudēja valodu.

—   Dāvājiet nedaudz uzmanības šim jaunajam cilvē­kam, kas stāv tur pie ābolu vāzes. Viņu sauc Tirejs Da­venants. Viņš ir ļoti apdāvināts, krietns zēns, bārenis, advokāta dēls. Jūsu tēvam ir plaši sakari. Niecīgākā pie­pūle no viņa puses nodrošinātu Davenantam kādu no­darbošanos, kas būtu vairāk piemērota viņa spējām nekā darbs kafejnīcā.