_— Ko jūs runājat! — iekliedzās Davenants. — Vai cs jūs lūdzu?
Kišlots izbīlī savicināja rokas — viebdamies, galvu kratīdams, pat parādīja ar pirkstu uz pieri.
Bet bija jau par vēlu. Davenants bija iecelts vispārējās uzmanības saulītē un Ellija sajūsmā par guvernantes sašutumu droši uzsmaidīja zēnam, čukstot māsai ausī:
— Būsim kā al-Rašids. Kāpēc gan ne?
— Tirejam taisnība, — Galerans neļāvās sevi apmulsināt, — viņš neko nav man lūdzis. Sī. ideja man ienāca prātā pavisam patstāvīgi. Es domāju, ka pēc tādas manas uzstāšanās jūsu iespaidi gūs viengabalainību. Patiešām: dīvaina kafejnīca, dīvaini apmeklētāji — dīvainība pie dīvainības reizēm izraisa kaut ko dabisku. Un kas var būt dabiskāks par nejaušību? Un es nodomāju: manos vārdos nav nekā ļauna, tā ir tikai nejaušība. Vienmēr ir patīkami izdarīt kaut ko labu, vai ne? Tas ir viss. Uzņe- mieties nejaušības lomu. Tik tiešām, tas nav slikti…
— Nu ziniet, — guvernante beidzot atvilka elpu un atguva runātspēju, — esmu nepatīkami pārsteigta. Ak dievs! Cik drausmīga diena! Roēna! Ellij! Nu mums noteikti jāiet!
Nesakarīgā čukstā noklukstējusies, cik nepieklājīgi būtu palikt pie drausmīgā galda vēl kaut vienu drausmīgās dienas drausmīgo minūti, Urānija Tālberga piecēlās un stingri nolūkojās uz neviļus pienākušo Davenantu. Tad viņa atkal apsēdās, gluži nepiedienīgā kārtā atzīdama, ka šis biklais zēns ar garajām rokām ir diezgan jauks. Da- venanta atklātā seja nervozajai dāmai atklājās visā savu pēkšņo cerību maldā. Vaļsirdīgās, pelēkās acis, pusbēr- nišķīgā mutes līnija un pareizie vaibsti kalpoja viņam par aizstāvjiem. Taču viņa pievilcībā nebija pusaudža stūrainības: vērīgam skatienam atsegtos bagāts raksturs un dziļas jūtas, bet meitenes, nekā no tā visa nesaprotot, redzēja tikai patīkamu zēnu ar saviļņotu seju, skaistām acīm, tumšmatainu un skumju,
— Ko tad jūs vēlaties, — Urānija Tālberga teica. — Es tiešām nezinu… Tas ir tik negaidīti. Roēna! Ellija!
Apjukušais Davenants smagu sirdi gaidīja, kā beigsies šī Galerana izraisītā scēna; šobrīd viņš Galeranu nolādēja. Visus glāba Ellijas iedzimtais takts; meitene ierunājās jokojošā tonī, uzskatot, ka tas būs piemērotāks par jebkuru pacilātību.
— Dievinu nejaušības! — viņa teica. — Roēnai arī patīk nejaušības. Vai ne, dārgo māsiņ? Tātad savās sirdīs mēs esam izlēmušas kļūt par «nejaušību». Bet jūs, — kāpēc jūs klusējat? Runa taču ir par jums!
Davenants stomīdamies atbildēja:
— Es nesāku šo sarunu. To izdarīja Galerans, un es viņam to nekad nepiedošu.
— Bet vai viņš ir uz pareizā ceļa? —• pieaugušas dāmas tonī apvaicājās Roēna.
Davenants brīdi klusēja. Viņš tumši pietvīka, atklādams straujā mīmikā neciešamu kāri, lai viss izdotos.
— Jā. Ja vien būtu iespējams …
Tas bija neviļus izlauzies lūgums pažēlot viņa likteni. Saviļņojums neļāva viņam neko piebilst. Taču meiteņu līdzjūtīgā ziņkāre jau bija viņa pusē. Samirkšķinājušās viņas pienāca Davenantam klāt, runādama viena pār otru:
— Jūs taču saprotat…
— Ka jūsu draugs …
— Ka šī kafejnīca «Riebums» …
— Ar ēdieniem «Pārsteigums» …
— Kad aizkustināta sirds …
— Zvēram pie jūsu galerijas: vasarīgās ziemas un rudenīgā pavasara …
— Pagaidi, Roēna!
— Ellij, neiejaucies!
— Es neiejaucos. Mēs šodien drīkstam visu, ko gribam. Tampiko izdarīs.
— Izdarīs visu, ko mēs prasīsim! — iesaucās Ellija, dusmīgi skatīdamās uz Urāniju, kas, lūpas sarkastiski sakniebusi, jau stāvēja pie durvīm. — Atnāciet rīt pie mums. Labi? Bet mēs pašas pateiksim tēvam. Un tad jūs ar viņu parunāsiet. Enkuru ielā 9 — tā ir mūsu māja. Ne agrāk par vienpadsmitiem. Ardievu! — Ellija negaidīti metās pie Galerana, nosarka, bet saņēmās un nobeidza: — Cik jūs esat brīnišķīgs cilvēks! Jūs pateicāt tik vienkārši, tik vienkārši,,. Un tā vienmēr vajag runāt. Starp citu, es jums uzrakstīšu, pašlaik domas juku jukām un bez kādas jēgas. Kurp lai raksta? Uz šejieni? Uz «Riebumu»? Kam? Nejaušībai?
— Ellij? — sēcoši novaidējās Urānija.
Mazā pameta viņai ar galvu. Apklusa un devās pakaļ māsai.
Kišlots, smagi pūzdams, kasīja uzaci. Galerans mīklaini smaidīja.
Davenants devās pie durvīm, tad atskatījās uz saimnieku un atkāpās.
Kafejnīcā iestājās klusums. Žirgtās balsis aizskanēja. Izskrējušas ielas mirdzumā, meitenes uzsita saulessargus un, bezgalīgi lepodamās ar savu dēku, iesēdās puskarietē.
Groži pacēlās, nostiepās, un sarkanie ziedi ar baltajām lapām aiztraucās gaismas šallīs, starp pelēkām zirgu krēpēm un slīdošiem stariem. Vēlreiz durvju stiklos atvizēja sarkana blāzma, bet tad pa tukšo ielu uz pretējo pusi garām aizrībēja milzīgs furgons, piekrauts ar kastēm, kuru spraugās spurojās salmu grīstes.
Urbāns Futrozs mīlēja savas meitas un neko viņām neatteica; un pateicīgas meitenes nekad nelika viņam nožēlot savu pārmērīgo piekāpību. Futrozs bija dzimis dīkdienis, kaut arī viņa bagātība, prāts un sakari viegli varēja sagādāt šim veselīgajam un nebūt ne flegmātiskajam cilvēkam izcilu sabiedrisku stāvokli. Taču Futrozam nebija dabiskas tieksmes ne uz kādu profesiju, un neviena nodarbošanās, sākot ar zinātnēm un beidzot ar ziepju fabrikāciju, viņam nelikās uzmanības vērta, salīdzinot ar to vienīgi svarīgo, kas — savādi teikt — bija viņa aicinājums: Futrozs neprātīgi aizrāvās ar lasīšanu. Grāmata aizstāja viņam draugus, ceļojumus, darbu, sportu, flirtu un azartu. Reizēm viņš apmeklēja klubu vai ieradās banketos, ko rīkoja kāds no viņa laikabiedriem, atzīmējot savus sasniegumus izvēlētās darbības laukā, bet, vienīgi ieslēdzies bibliotēkā, ar grāmatu uz ceļgaliem, ar cigāriem un vīnu uz galdiņa, mīkstā krēslā iegrimis, Futrozs dzīvoja tā, kā varēja un gribēja dzīvot: rakstnieka domu un spalvas iezīmētos likteņos.