Viņa sieva Flāvija Futroza, ass pretstats savam izdomu pasaulē nogrimušajam vīram, ilgus gadus neauglīgi pūlējās iedegt Futrozā patmīlību, godkāri vai kaut jel normāla vīrieša kaunu par brīvprātīgu lejupslīdi līdz tādai niecībai; kad tas neizdevās, viņa ceturtajā gadā pēc jaunākās meitas dzimšanas šķīrās no Futroza un kjuva par kara inženiera Halla sievu. Viņa retumis sarakstījās ar Futrozu un meitām, prasmīgi saglabādama jaunajās attiecībās pieklājīgu toni, tomēr bērnu sirdis zaudēja. Meitenītes vēl vairāk iemīļoja tēvu, bet, kad viņam, nenosodot sievu, drīzāk attaisnojot to, izdevās skaidri un saprotami pierādīt jaunajām galviņām, ka tāds iznākums bijis neizbēgams, — starp visiem trim bija novilkta vienlīdzības zīme. Meitenes atklāja, ka tēvs ir līdzīgs viņām pašām, un ieslēdza viņu savās sirdīs. Tur viņš bija ieņēmis mājīgu, mūžīgu vietu — pa pusei draugs, pa pusei tēvs.
Pie šī cilvēka nu vajadzēja ierasties Tirejam Davenan- tam, kas iztēlojās viņu drīzāk kā zeltā un tēraudā liedi- nātu elku. Kad meitenes bija aizbraukušas, viņš vēl ilgi lūkojās caur atvērtajām durvīm uz klajo ielas bruģi un attapās tikai tad, kad ieraudzīja furgonu ar kastēm.
Kišlots nopūtās un, skeptiski ievilcis apakšlūpu, sāka nokopt traukus, ko Davenants labprāt atstātu nemazgātus un ieslēgtu kristāla šķirstā uz mūžīgiem laikiem.
— Esat gan jūs drošs īpatnis, — Kišlots sacīja Gale- ranam. — Manas kafejnīcas reputācija tagad nostiprināsies augstākajās aprindās. Ja ne tā, tad šitā. Ja ne sviestmaizītes ar naglām, tad ieteikšanas kantoris.
— Jūsu taisnība ir pārāk burtiska, lai būtu patiesība, — iebilda Galerans, piebāzdams pīpi. — Bet jūs jau nesapratīsiet mani.
— Vārds vietā, es, protams, esmu neaptēsts, — atsaucās Kišlots, — bet jūs esat mācīts vīrs. Jūs tiešām pazīstat viņu tēvu?
— Jā. Agrākais Futroza dārznieks bija mans draugs. Tirej, jūs neļaunojaties?
— No sākuma es dusmojos, — pietvīkdams atbildēja Davenants. — Izbijos.
— No kā?
— Nezinu.
— Labi. Bet kāpēc?
— Aiz prieka, protams, ko tur runāt? — kliedza Kišlots. — Visu mūžu kalpot citiem, — kas tur par prieku? Bet tās gaisagrābsles jau aizmirsīs pateikt tēvam.
— Es neteikšu, ka biju priecīgs, — Davenants paskaidroja Galeranam. — Bet pēkšņi kļuva tik viegli. Un sāpīgi. Viņas nav vējagrābsles, — viņš domīgi turpināja, neapzināti turēdams Ellijas tasīti, ko Kišlots tikpat neapzināti pulējās viņam atņemt. — O, es ļoti gribētu kaut ko tādu! — iesaucās Davenants. Atdevis tasīti, viņš atguvās un noslaucīja galdu. — Kā jūs domājat, kas tagad būs?
— Par to vēl agri runāt, — Galerans atbildēja. — Rīt redzēsimies; tu man pastāstīsi, kā aizgāji uz turieni un kas no tā iznāca. Man jāiet.
— Kāpēc jūs esat tik labs pret mani?
— Uz tādiem jautājumiem es neatbildu. Pats nevaru tev palīdzēt, bet šis gadījums bija kārdinošs.
Galerans aizgāja, Davenants drīz atkal sāka apkalpot viesus vai atgaiņāties no ziņkārīgajiem, kas iegriezās, lai pateiktu kaut ko dzēlīgu, paraustītu plecus un atkal izietu. Kad Kišlots slēdza kafejnīcu, bija jau pāri deviņiem. Slaukot zāli, zēns atrada Galerana aizmirsto grāmatu un pievāca to līdzi savā būcenītī aiz virtuves. Ņemot vērā svarīgos notikumus, kas gaidīja Davenantu, Kišlots atļāva jauneklim aiziet uz veselām trim stundām — no desmitiem līdz vieniem dienā — un sadeva viņam tik daudz padomu, kā izturēties, runāt, ieiet, atvadīties un tā joprojām, ka Davenants pārstāja tiem ticēt. Kišlots bija radījis pretrunīgu — pazemības un nekaunīga izaicinājuma paraugu, pats nemanot, ka sajaucis kafejnīcas «Riebums» principus ar gaudulīgu ubagu paņēmieniem. Davenants priecājās, ka ticis no viņa vaļā. Viņš ilgi nevarēja aizmigt, gan mēģinādams lasīt grāmatu par velnišķīgo spēlmani Mofijuļ kas pretinieka redzokļos saskatīja viņa kāršu atspīdumus, gan atmiņās nesdams piena glāzes pie dievišķīgā galda, aiz kura sēdēja Futroza meitas. No divām radās četras, tad vēl vairāk, un drīz viņu no visām pusēm lenca šis daiļās sejas, kas augstsirdīgi ļāva Da- venantam noklausīties viņu tērzēšanā. Beidzot miegs apžēlojās; Davenants gulēja, redzēdams sapņos pilis un mākoņus, bet no lita, tikko izberzējis acis, atkal sāka uztraukties.
Viņam bija vecs, zils uzvalks, nopirkts par pirmās algas grašiem, un salmu cepure ar izbalējušu lenti.
Viņš aplīdzināja ar grieznēm nospurušo apkaklīti, noberza kurpes līdz misiņa spožumam un, steigā iedzēris kafiju, sabozies noklausījās pēdējos padomus: saimnieks gribēja, lai Davenants it kā nejauši pasaka Futrozam, ka «Riebums» būtībā ir «Patīkama vilšanās», sevišķi interesanta zinātkāriem džentlmeņiem, kas pēta pilsētas tikumus.
Davenants ļoti nožēloja, ka Galerans mēdz ierasties tikai pēcpusdienās, — redzēt šo cilvēku būtu tikpat kā dzirdēt draudzīgus ceja vārdus.
Vēl nekas nebija noticis, bet kafejnīca «Riebums» ar savu svelpjošo sienas pulksteni un grīdu, kas bija trīs pakāpienus zemāka par ielu, jau nomāca Davenantu kā skumīgas atmiņas. Pavārs, ieraudzījis viņu darba laikā bez audekla uzsvārča un priekšauta, sāka prašņāt, kur gan dodas viesmīlis, uzcirties kā augstos svētkos. Davenants neatklāja viņam patiesību, jo pavāram bija zobgalīga mēle. Viņš paskaidroja, ka iziet Kišlota uzdevumā. Pavārs neticēja, sapīcis pārbīdīja kastroļus un teica: