— Ko tu neteiksi… šim noslēpumi.
Lai cik nepacietīgi Davenanta skatiens bīdīja pulksteņa rādītājus, viņam pietika laika apdarīt parastos rīta darbus: noberzt logus, izkārt mušpapīrus, uzrakstīt ēdienu karti, un tikai pēc tam, negribīgi ļaudamies acīm redzamai nepieciešamībai, pulkstenis nosita desmit. Pa to laiku Tireja piedzīvojumu slāpes zaudēja savu greizsirdīgo tīrību no visvisādām Kišlota piezīmēm: «Kaut arī tu esi apsējis kaklasaiti, kusties veicīgāk,» — vai: «Kur tavas acis? Iekritušas meiteņu kafijā? …» Kad Davenants kārtoja bufetē nažus un dakšiņas, Kišlota aiz letes nebija. Izmantojot gadījumu, zēns paķēra cepuri un žigli izgāja. Viņš sāka klaiņot pa pilsētu, lēni, bet neatvairāmi tuvodamies Enkuru ielai. Vēl nebija vienpadsmit, kad viņš atrada Futroza namu — senlaicīgu, pelēku mūra celtni ar lieliem logiem un durvīm fasādes vidū. Saņēmis dūšu, Davenants tuvojās milzīgajām durvīm. Pēc viņa biklā zvana parādījās stingra istabene pusmūža gados. Viņas sejā bija kāds noslēpums, kas viņu padarīja radniecīgu Davenantu ģimenei. Zēns neveikli sekoja viņai viesistabā. Mēģinādams izskaidrot savas ierašanās iemeslu, Davenants sacīja:
— Vakar man teica .,. Ir norunāts ,,,
Bet istabene pārtrauca viņu:
— Es jau zinu, jūs gaida. Sēstieties un pagaidiet, Es pieteikšu.
Davenants apsēdās uz krēsla. Vispirms viņš sāka ieklausīties, vai kaut kur neskan meiteņu smiekli. Neko tādu nedzirdēdams, atstāts viens pats, viņš ziņkāri palūkojās apkārt un pat nopūtās aiz labsajūtas: viesistaba bija vilinoša, kā zīmējums pasaku grāmatā. Ar sarkanīgi dzeltenu, turku ornamentos austu zīdu apvilktās sienas, mozaīkas un nelielās gleznas izklaidēja saspringtāko uzmanību. Krešu krāsas paklājs ar zeltainām lēkājošu kaķu figūrām, blāvi zeltītas, eiļņotas rozetes vidū pakārtā zaļa kristālā lustra, samta portjeras, sarkankoka mēbeles ar rožainu atlasa popējumu tik Joti patika Davenantam, ka biklums pagaisa. Istabas iekārta viņu sasildīja un atdzīvināja. Fajansa vāzēs pie katra no trim lielajiem logiem vijās krāšņi augi ar mirdzošām, smagām lapām. Vāžu zīmējumā bija sikspārņu lidojums pār krēslainiem pakalniem. Stikla durvis uz terasi bija vaļā; aiz tām staroja debesis un dārzs. Kamīna pulksteņa svērtenis vienmuļi skāra neredzamu, zema tembra stīgu.
Nogrimis viesistabas līksmā raibuma aplūkošanā, Davenants nedzirdēja Futrozu ienākam. Viņš uzlēca kājās tikai tad, kad ieraudzīja mājas saimnieku savā priekšā. Taču tas nebija vis kolosāls naudas dūzis stindzinošās raga acenēs, bet cilvēks ar visai nomierinošu ārieni — neliels, kalsnējs; viņa melnie mati pārgāja pusgarā vaigu bārdā, piešķirot citādi it patuklai, gludi skūtai sejai, ar lielu muti un dzeltenīgu ādu raksturīgu asumu. Futroza smaids atklāja perlamutra baltus zobus, viņa vaigos iegūlās lipīgi jautras bedrītes, līdzīgas Ellijas bedrītēm. Melnajās acīs zibēja ironijas dzirkstīte. Kad Futrozs runāja, dzirkstīte iedegās un apstaroja visu seju, no kā skatiens mainījās, kļuva labsirdīgi nopietns. Aprautā balss bija kā noslēgums viņa ārienei, gan vēl jāpiemin pelēkais uzvalks un paradums lāgu lāgiem raustīt ar kreiso roku vestes pogu,
Nosēdinājis Davenantu iepretim, Futrozs sacīja:
— Raudzīsim, vai jūsu labā nevar izdarīt ko derīgu. Meitenes man visu iztāstīja, un es esmu gatavs atbalstīt viņu vēlēšanos un palīdzēt izlemt jūsu likteni. Nekautrējieties 110 manis. Jūsu saimnieks, kā dzirdēju, ir visai oriģināls savādnieks. Pastāstiet man par savu dzīvi.
Vienkāršā izturēšanās pauda neapšaubāmas simpātijas, un Davenants atbrīvojās no Kišlota padomu iedvestā nemiera. Bet, tikko viņš bija sācis runāt, viesistabā parādījās divgalvains radījums: Roēna bija apskāvusi māsu no mugurpuses, atspiežot zodu Ellijas matos. Pamanījušas Davenantu, meitenes apstājās un, domīgi mādamas viņam, atmuguriski izgāja, neatlaižot cieši saskautās rokas. Durvis aizvērās. Aiz tām nospurdza kņada un smieklu vilnis.
Sagaidījis un izvadījis meitas ar nosodošu skatienu, Futrozs teica smaidā atplaukušajam Davenantam:
— Jūs sākāt runāt. Izstāstiet savu biogrāfiju, pēc tam apspriedīsim visas mūsu iespējas.
— Redziet, — Davenants iesāka, neviļus palūkodamies uz durvīm, — dīvainākais ir tas, ka mans tēvs pazuda bez vēsts pirms vienpadsmit gadiem. Tā arī nav zināms, kur viņš palicis, — vai viņš dzīvs vai miris. Man toreiz bija pieci gadi, un es atceros, kā māte raudāja. Viņš izgāja pievakarē, teikdams, ka dodas pie kāda klienta — saņemt parādu. Pēc tam viņu vairs neviens nav redzējis, un, lai kā viņu meklēja, neko neizdevās uzzināt par viņa likteni.
— Tātad, — piezīmēja Futrozs pēc pieklājīgi ieturēta klusuma brīža, — jūsu tēvs nebija iegriezies pie sava klienta, jo tad būtu bijis kāds pamats noslēpumainā jautājuma atrisināšanai.
— Jā! Un vēl vairāk — šī cilvēka nemaz nebija pilsētā, — viņš bija izbraucis uz Sanrioli. Tēvs nevarēja būt pie viņa.
— Patiešām!
— tad es izaugu, — nopūzdamies turpināja Davenants, — man daudz kas nāca prātā. Es centos saprast, lasīju grāmatas par dažādām pazušanām. Bet tikai reizi atausa kaut kas līdzīgs manām nojautām, kaut kas ļoti savāds.
— Man būtu interesanti to zināt, stāstiet.
— Tas bija tā: es spodrināju kurpes, kāds pagāja garām logam, un es atcerējos tēvu. Man likās, ka redzu nakti ar lietu un vēju, bet tēvs, it kā prātodams, kur ņemt naudu, aizdomājies un nokļuvis ostā — tālu, pie naftas cisternām. Viņš stāvēja, skatījās uz uguņu atspī- dumiem ūdenī, un pēkšņi visas ugunis nodzisa. Kāpēc nodzisa? Nav zināms, — tā es nodomāju. Iestājās klusums. Nopūšas vējš, iešļakstas ūdens … Un viņš sadzirdēja, ziniet… bungu rīboņu: no šķērsielas iznāca karavīri un gāja viņam garām — «viens-divi… viens- divi…» — bet pa priekšu soļoja bundzinieks ar tumšu seju. Bungas rībēja nakts tumsā, bet nekur nebija uguņu. Visi gulēja vai bija noslēpušies … Protams, nejēdzīgi! Es zinu! — iekliedzās Davenants, steigdamies pastāstīt līdz galam. — Bet bungas rībēja. Pēkšņi mans tēvs attapās. Viņš gāja projām un ieraudzīja — tā ir sveša iela. Iet tālāk — pilsēta arī sveša, pavisam cita. Viņš izbijās, tad saslima un nomira … Slimnīcā droši vien, — piebilda Davenants, ar atvieglojumu redzot, ka Futrozs klausās ■viņā bez izsmiekla. — Bet viņš ir dzīvs … Es reizēm jūtu to. Biežāk tomēr zinu, ka miris.