Tik veiksmīgi savijis kopā iztēli un veselo saprātu, Davenants apklusa.
Futrozs jautāja:
— Kā tas jums gadījās?
— Nezinu. Sāka rādīties viena aina pēc otras. Pats brīnījos.
— Jūs esat sapņotājs, — noteica Futrozs, domīgi lūkodamies uz Davenantu. — Vienpadsmit gadu ir ilgs laiks. Atstāsim to uz citu reizi.
Davenants izstāstīja savu dzīvi, bet noklusēja, ka viņa tēvs, advokāts Franks Davenants, bija nelabojams žūpa un nelaimīgs kāršu spēlmanis; dēls kaunējās runāt sliktu par tēvu, kuru tikpat kā neatcerējās. Davenanta slimīgā māte sešus gadus cīnījās ar trūkumu, radinieki bija pametuši viņu likteņa varā, atriebjoties par to, ka savā laikā viņa nabadzīga jurista dēļ bija atteikusies no krietnas partijas. Viņai tā arī neizdevās uzzināt, vai viņa beidz savu mūžu kā pamesta sieva vai kā atraitne. Kornēlija Davenante, kas agrāk nekā nebija pratusi darīt, iemācījās adīt zeķes, darināt cepures, gliemežvāku kārbiņas un ietvarus, reizēm pārdeva puķes. Mūžu viņa pavadīja nabadzībā, nomira galīgā postā, bet Tireju viņa dzīves vienpadsmitajā gadā pieņēma buru meistars Kids, Kornēlijas bezbērnu kaimiņš. Ap to laiku, kad Tirejs beidza pilsētas skolu, Kids un viņa sieva aizbrauca uz Lisu, kur meistars bija ticis darbnīcas priekšnieka vietā pie bagāta kuģu būvētāja. Davenantu Kids atstāja Poketā, jo viņa vecīgā sieva negaidot bija kļuvusi par māti un svešais, jau pieaugušais zēns sāka viņu apgrūtināt. Aizbraucot Kidi nodeva Tireju darbā pie sīktirgotāja, kas pārdeva ielās no dažiem rokas rateļiem karstu ēdienu.
Futrozs, noklausījies viņu, iesila līdzjūtība pret šo puisi, kas gaidīja iespaidīgā vīra lēmumu jaunaka, bet ne pazemīgi lūdzoša cilvēka kautrīgā cieņa.
— Vakar jūsu «Riebumā» bijis kāds vīrs — vārda Galerans, — ierunājās Futrozs. — Būtībā viņš ieintriģējis manas meitenes. Kas ir šis Galerans?
—. Ziniet,—atbildēja Davenants, vēl arvien brīžiem palūkodamies uz durvīm, — tas ir ļoti labs cilvēks, bieži viņš draudzīgi sarunājas ar mani, tikai es par viņu neko nezinu. Pat Kišlots neko nezina. Galerans nes man grāmatas. Vispār viņš man patīk.
— Protams, tas pilnīgi raksturo Galeranu. Lai šis jautājums paliek. Kas jūs vilina dzīvē? Ko jūs gribētu tai dot un, pats par sevi saprotams, ko no tās ņemt?
— Es ņemtu no tās visu, tikai, kā mēdz teikt, — rokas par īsām. Bet… jūs taču zināt vairāk nekā es.
— Tāpēc man arī jāzina, ko jūs gribat. Bez tā jūs man cauri netiksiet, jaunais cilvēk! Padomājiet un sakiet!
— Tādā gadījumā es atzīstos, ka mani vilina ceļojumi. Es gribu doties lielos ceļojumos, kas saistīti ar kādu aizraujošu pienākumu. Bet ko es runāju? — iesaucās Davenants. — Protams, tas ir mans sapnis, un tas nav piepildāms, bet jūs gribējāt, lai es runāju atklāti.
— Paklausieties, mans mīļais, — sacīja Futrozs, jauz- dams sarunu biedrā dedzīgumu un karstgalvību, — taisni tas jau ir labi, ka esat atklāts. Mēs beigsim šo sarunu tā: jūs atgriezīsieties pie Kišlota, bet pie mums ciemosieties pa svētdienām. Turklāt parīt šai pašā laikā ieradīsieties uz lietišķu sarunu.
— Ko jūs esat nodomājis darīt? — prasīja Davenants no mākoņu augstumiem, kuros viņu bija pacēlis Futroza noteiktais, sirsnīgais tonis.
— Pamatots jautājums. Raugiet, man ir paziņa Ģeogrāfijas institūtā. Šogad paredzētas vairākas ekspedīcijas — ilgstošas un diezgan bīstamas ekspedīcijas. Jums tur atradīsies kāds palīgdarbs.
— Tiešām! — iesaucās Davenants. — Es pārnēsāšu instrumentus vai celšu teltis. Tomēr, — viņš piebilda, — es jūs ļoti lūdzu: ja jums radīsies kādas grūtības, nepūlieties.
— Ak tā?! Labi.
— Tas nav tādā nozīmē, ka.., — sastomījās apjukušais Davenants, — bet citā … Man kauns.
— Labi, — Futrozs padomāja, tad žigli pie sevis nomurmināja: — Atdošu viņu Starkeram. Lai Starkers diktē viņam dienasgrāmatas.
— Kā jūs teicāt? — pārvaicāja Davenants, domādams, ka Futrozs kaut ko jautā viņam.
— Es teicu, — Futrozs nobeidza lietišķo sarunu ar joku, — ka es saņemšu jūs ar pinceti aiz spārniņiem un izlaidīšu paskraidīties pa globusiu
Jūtot solījuma nopietnību, Davenants dziļi nopūtās, bet Futrozs pazvanīja un lika istabenei pasaukt meitenes.
— Jūs bieži mūs apmeklēsiet, — Futrozs sacīja Dave- nantam, uzsizdams viņam pa plecu, — un jums vajag viņas uzmanīgi izpētīt, lai pēc tam zinātu, no kuras puses jūs gaida sitiens. Tie ir labi, bet ļoti blēdīgi bērni.
Meitenes ienāca un cienīgi pamāja apmulsušajam Ti- rejam.
— Nopietnā saruna ir galā, — sacīja viņām tēvs, — un tagad Davenants ir jūsu viesis. Baidos, ka viņš ir smalkjūtīgāks par jums un tāpēc nevarēs jums īsti atcirst. Iegaumējiet, ka viņš ir neaizsargāts, un nebaidiet viņu. Mēs viņu pamazām pieradināsim. Roēna, vai varu būt mierīgs?
— O jā! — acis nolaizdama, skumji atbildēja Roēna. — Tu vari būt pavisam mierīgs. Tik mierīgs kā kalnu ezera klusais ūdens.
— Kā enciklopēdija senēģiptiešu valodā, — nomierināja tēvu Ellija, sērīgi glaudīdama piedurkni.