Futrozs aizdomīgi paskatījās uz viņām un izgāja.
Mēlgales nekavējoties tuvojās Davenantam un nosēdās viņam pretim.
Ellija sapņaini nopūtās:
— Cik brīnišķīgs laiks!
— O jā! — Roēna maigi uzsmaidīja sarkstošajam Davenantam. — Bet barometrs, liekas, krītas. Sakiet, lūdzu, — kādas markas automobiļi jums patīk?
— Jūs mīlat muziķu? — jautāja Ellija, lūpas kodīdama. — Kas ir jūsu mīļākais komponists?
Draiskodamās viņas pamanīja, ka Davenants ir nomākts, un iesmējās.
— Nedusmojieties uz mums, — sacīja Roēna. — Šodien mēs nezin kāpēc nevaram norimties. Jums patīk mūsu mājas?
— Jā, — Davenants atbildēja, — jūs uzminējāt.
— Bet mēs? — nekaunīgi noprasīja Ellija, palēkdamās uz krēsla.
— Mēs centīsimies jums iepatikties, — pieticīgi solīja Roēna. — Jūs nāksiet bieži. Labi?
— Ļoti labi, — atbildēja Davenants, — labāk par visu citu. — Padomājis viņš piebilda: — Es droši vien jums liekos ļoti nopietns, bet tas tā nav. Parasti neesmu necik nopietns.
— Es redzu, mums atradīsies kopīga valoda, — Ellija pamirkšķināja māsai. — Es tev teicu.
— Ko tu man teici?
Viņas apmainījās noslēpumainām zīmēm un mazliet nomierinājās.
— Gribat, mēs jums uzspēlēsim, — piedāvāja Ellija.
— Protams! — atsaucās Davenants. Smaids nenodzisa viņa sejā.
Sākās strīds, kurai spēlēt pirmajai. Strīds beidzās ar to, ka Roēna nosēdās pie klavierēm, bet Ellija stāvēja blakus — pāršķirt nošu lapas.
— Klausieties «Trimdinieka valsi», — sacīja Roēna, nospiežot klaviatūru ar saviem vēl vārajiem pirkstiem. — Es gan to vēl neesmu pilnīgi apguvusi. Sī vieta jūk jau piecas dienas. Bet tu, Roēna, esi ietiepīgs radījums. Dzirdat, kā samelojos? Un tagad nu trimdinieks atgriežas pie dzimtā pavarda.
— Viņš stāv aiz loga tumšs kā nēģeris pusnaktī, bet tur, — Ellija aizvēra acis, — viņa meita ziedos un briljantos atbraukusi no baznīcas … Vai pateikt? Ar diezgan patīkamu subjektu.
— Un … — māsas stāstu turpināja Roēna, ar skatienu pavēlēdama pāršķirt notis. — Ellija, kāpēc tu rausti notis?… Un trimdinieks, nevēlēdamies traucēt meitas laimi, skūpsta loga rūti. Viss pagalam. Viņš atgriežas savos mežu biezokņos.
Davenants dzirdēja nevis valsi, bet debesu kori. Spēcīgajos akordos Roēnas rokas izstiepās, it kā atgrūžot klavieres, vai arī, maigi nolaižot elkoņus, viņa noliecās pār taustiņiem, strauji pārskriedama tos ar pirkstiem, satvīkusi, melodijas gaismas apņemta.
Davenanta skatiens pārslīdēja uz Elliju. Mazā izklaidīgi uzsmaidīja viņam, klusi dziedādama līdzi māsas spēlei. Tagad viņas bija ļoti līdzīgas.
Roēna nobeidza ar skaņām, kas atgādināja lēnus pulksteņa sitienus, un piecēlās.
— Tas ir viss, — viņa teica. — Gribat vēl?
Davenants nepaspēja atbildēt, jo ienāca Futrozs ar aploksni rokā.
— Davcnant, jūs tiksieties ar Galcranu? — jautāja Futrozs, apskaudams viņam piekļāvušos Elliju.
— Jā, es domāju gan, — atbildēja Davenants, nesaprazdams, ko nozīmē šis jautājums. — Galerans katru dienu nāk uz .,. pusdienās.
— Uz «Riebumu», — iesprauda Ellija. — 01 Es apsolījos viņam rakstīt.
— Klusu, Ellij! Nododiet šo vēstuli Galeranam, bet pēc tam — kā norunāts. Ceru, ka redzēšu jūs parīt.
— Noslēpums! — iesaucās Roēna.
— Galerans ir iekritis, — īsi paziņoja Ellija, griezdamās uz vienas kājas.
— Labi. Vēstule tiks nodota, — teica Davenants, noglabājot aploksni.
— Tampiko, mēs ejam, — paziņoja Ellija. — Ardievu, Davenant! Nododiet vēstuli!
— Nododiet to tieši rokās, aiz kāda stūra, lai neviens neierauga, — sekoja Roēnas padoms.
— Tampiko, mēs ejam, — paziņoja Ellija. — Ardievu, Davenant! Nododiet vēstuli!
— Nododiet to tieši rokās, aiz kāda stūra, lai neviens neierauga, — sekoja Roēnas padoms.
Futrozs sakrustoja rokas un pagriezās pret viņām, tik bargi saraucot uzacis, ka meitenes apmulsa un izgāja. Davenants ieraudzīja divus durvju spraugā pabāztus de- guntiņus, tad Roēna teica: «Ejam!» — un durvis cieši aizvērās.
Futrozs atlaida Davenantu, gandrīz nožēlodams, ka šis lielais zēns nav viņa dēls.
Godbijīgās istabenes pavadīts, kautrēdamies no viņas, sienām, durvīm un sevis paša, Davenants devās uz priekšu tik ātri, ka aizelsās. Lauzīdams galvu ap negaidīto vēstuli Galeranam, atkārtodams vārdus «ģeogrāfijas institūts», «trimdinieks skūpsta loga rūti», atceroties valša melodiju un divus deguntiņus durvju spraugā, Davenants ieradās pie Kišlota tik savāds, ka tas jautāja:
— Vai izsvieda ārā?
— Nē, neizsvieda, — izklaidīgi apkārt skatīdamies, atbildēja mūsu varonis. — Kur ir Galerans?
— Viņš ir te, ja tu uz viņu skaties, — teica Galerans piecu soju atstatumā no Davenanta, kas tieši viņam bija pievērsis savu mēnessērdzīgo skatienu.
Davenants nodrebēja.
— Ak tas esat jūs! Savādi — es nepamanīju, kur jūs sēžat. Te ir vēstule. Jums vēstule.
Kišlots tikko bija atnesis Galeranam šķīvi zupas. Galerans nolika karoti un aplūkoja aploksni.
— Pats Futrozs to uzrakstīja, — paskaidroja Davenants.
Labu brīdi «Riebuma» pārējie apmeklētāji — veca sieviete un apaļvaidzis pārdevējs no gaļas veikala — veltīgi pieprasīja: sieviete — sāli, pārdevējs — ceptu ābolu. Kišlots bija ieplētis muti vēl platāk nekā Davenants. Kišlots skatījās uz vēstuli iztālēm, bet Davenants stāvēja gandrīz blakus Galeranam. Beidzot viņš atjēdzās un gāja apmainīt zilos svārkus pret balto darba jaku, bet, tikko to izdarījis, skrēja atpakaļ skatīties, kā tiks atvērta noslēpumainā vēstule.
Galerans noslēgtu seju uzplēsa aploksni un iebāza tajā divus pirkstus. Apspiedis smaidu, viņš lēnām izvilka sīki aprakstītu vizītkarti un, izstiepis to kreisajā rokā, pacēla pie lūpām zupas karoti. Karote jau gandrīz skāra lūpas, kad viņš, izlējis zupu atpakaļ šķīvī, nolika karoti un, saņēmis vēstuli abās rokās un pārlicis vienu kāju pāri otrai, sāka lasīt ārkārtīgi nopietni. Kaut kas liels, svarīgs pazibēja viņa piemiegtajā skatienā. Galerans noglabāja vēstuli, izklaidīgi apēda zupu un pēc tam pasūtīja saldējumu.