Tādā nesekmīgā un trauksmainā skrējienā bija pagājusi tepat vai stunda, kad Asola izbrīnījusies, bet ari atvieglota pamanīja, ka priekšā koki kļuvuši retāki, aiz tiem jau varēja saredzēt jūras zilo plašumu, mākoņus un dzelteno smilšu kraujas malu, ko viņa bija sasniegusi, gandrīz pakrītot aiz noguruma. Te bija strauta ieteka; izplūdis un sekls, tā ka varēja saredzēt straumes apskalotos akmeņus, tas saplūda ar pretim traucošajiem jūras viļņiem. Stāvot uz ne visai augstas, koku sakņu izvagotas kraujas, Asola ieraudzīja, ka pie strauta uz liela, plakana akmens, ar muguru pret viņu, sēž cilvēks, kas tur rokā izbēgušo jahtu un no visām pusēm aplūko tik ziņkārīgi kā zilonis noķertu tauriņu. Pa daļai apmierināta tāpēc, ka rotaļlieta vesela, Asola nolaidās zemē pa krauju un, piegājusi svešajam klāt, pētījoši noraudzījās, gaidot, kad viņš pacels galvu. Bet nepazīstamais bija tā nogrimis meža pārsteiguma apbrīnošanā, ka meitene paspēja viņu apskatīt no galvas līdz kājām, nodomādama, ka tādus cilvēkus kā šis svešinieks viņai vēl nav gadījies redzēt.
Bet viņas priekšā nebija neviens cits kā Egls, pazīstamais dziesmu, leģendu, teiksmu un pasaku vācējs, kas kājām apceļoja dzimto zemi. Sirmās cirtas viļņodamās spraucās no viņa salmenīcas, pelēkā blūze, ko ietvēra zilās bikses, un augstie zābaki atgādināja mednieku, baltā apkaklīte, kaklasaite, josta ar sudrabotām sprādzēm, spieķis un soma ar jaunu niķelētu atslēgu norādīja, ka viņš ir pilsētnieks. Viņa seja, ja var saukt par seju degunu, lūpas un acis, kas sniecās laukā no krāšņi saaugušās, starainās bārdas, ar kuplām, nikni uz augšu sagrieztām ūsām, izskatītos gurda un it kā caurspīdīga, ja nebūtu acu, šo pelēko kā smiltis un spodro kā tīrs tērauds acu ar drošo un valdonīgo skatienu.
— Bet nu atdod man, — meitene nedroši ieminējās. — Pietiek tev spēlēties. Kā tu to saķēri?
Egls pacēla galvu, jahta izkrita viņam no rokām, — tik negaidot atskanēja Asolas satrauktā balstiņa. Vecis kādu brīdi skatījās viņā, smaidīdams un lēni laizdams bārdu caur saviem dzīslainajiem pirkstiem. No daudzkārtīgas mazgāšanas nobālējusī kleitiņa tik tikko sedza meitenes izdilušās, brūni iedegušās kājas līdz ceļiem. Viņas tumšie, biezie mati, apņemti ar mežģiņu lakatiņu, bija noslīdējuši līdz pleciem. Katrs Asolas vaibsts bija izteiksmīgi liegs un tīrs kā bezdelīgas lidojums. Tumšās acis ar jautājošo, skumjo izteiksmi šķita mazliet vecākas par seju,
tās nepareizais, maigais ovāls bija tik brīnišķīga iedeguma apdvests, kāds raksturīgs veselīgam ādas baltumam. Pusatvērto, mazo muti rotāja pazemīgs smaids.
— Zvēru pie Grimmiem, Ezopa un Andersena, — teica Egls, skatīdamies gan uz meiteni, gan uz jahtu, — tas ir kas sevišķs! Klausies, tu stādiņ! Vai šis ir tavs īpašums?
— Jā, skrēju pēc tā gar visu strautu; domāju, ka būšu beigta. Vai kuģītis piestāja šeit?
— Pie manām kājām. Kuģa avārija ir par iemeslu, ka es kā piekrastes laupītājs varu pasniegt tev šo balvu. Jahtu, kuru apkalpe atstājusi, trīs veršoku augsts vilnis izmeta uz smiltīm — starp manu kreiso pēdu un spieķa galu. — Viņš uzsita ar spieķi. — Kā tevi sauc, mazā?
— Asola, — atbildēja meitene, noslēpdama grozā Egla pasniegto rotaļlietu.
— Labi, — vecais vīrs turpināja nesaprotamo valodu, nenolaizdams acu, kuru dziļumos pavīdēja laipni draudzīga noskaņojuma smīns. — īstenībā man nemaz nevajadzēja taujāt pēc tava vārda. Labi, ka tas tik savāds, tik muzikāls un skanīgs kā bultas spindziens vai kā jūras gliemeža sanēšana; ko gan es darītu, ja tu sauktos kādā no tiem daiļskanīgajiem, bet neciešami parastajiem vārdiem, kuri tik sveši Daiļajai Neziņai? Tāpēc jo vairāk es nevēlos zināt, kas tu esi, kas ir tavi vecāki un kā tu dzīvo. Kāpēc postīt burvību? Sēdēdams uz šā akmens, es nodarbojos ar somu un japāņu sižetu salīdzināšanu … Tad pēkšņi strauts izskaloja šo jahtu, un pēc tam parādījies tu… Tāda, kāda esi. Es, mīļā, dvēselē esmu dzejnieks — lai gan nekad pats neesmu sacerējis ne rindas. Kas tev tajā kurvī?
— Laiviņas, — pateica Asola, sakratīdama grozu, — tur ir tvaikonis un vēl trīs tādi namiņi ar karodziņiem. Tajos dzīvo kareivji.
— Teicami. Tevi sūtīja pārdot. Pa ceļam tu sāki rotaļāties. Palaidi jahtu ūdenī — un šī aizbēga. Vai tā nebija?
— Vai ta tu redzēji? — šaubīdamās vaicāja Asola, pūloties atcerēties, vai viņa pati to nav pastāstījusi. — Tev kāds to pateica? Jeb tu uzminēji?
— Es to zināju.
— Kā tad?
— Tāpēc, ka esmu pats galvenais burvis.
Asola samulsa; dzirdot šos Egla vārdus, viņas saspriegums izvērtās bailēs. Tuksnesīgais jūras krasts, klusums, nogurdinošais notikums ar jahtu, vecais vīrs ar zvērojošām acīm un nesaprotamo valodu, viņa bārdas un matu diženums meitenei šķita kaut kā pārdabiska un īstenības Sajaukums. Ja Egls tagad saviebtu seju vai iekliegtos, meitene, raudādama un gluži bez spēka aiz bailēm, mestos bēgt. Tad Egls, pamanījis viņas plaši atplestās acis, strauji mainīja runas veidu.
— Tev no manis nav jābaidās, — viņš nopietni sacīja. — Tieši otrādi, gan gribas ar tevi parunāt tā īsti sirsnīgi.
Tikai tagad Egls aptvēra, kas ir tas, ko viņš meitenes sejā bija tik spilgti uztvēris. «Neapzinātas ilgas pēc skaistuma, ko liktenis nolems,» viņš domāja. «Ai, kāpēc gan es neesmu dzimis rakstnieks? Kāds brīnišķīgs sižets!»
— Tad nu, — turpināja Egls, cenzdamies mazināt neparasto spriegumu (viņa tieksme uz mistiku — ikdienas darba sekas — bija stiprāka par bailēm iesviest nezināmā zemē spēcīgu ilgu sēklu), — tad nu, Asola, klausies manī uzmanīgi. Es esmu bijis tai ciemā, no kura tu, jādomā, nāc, vārdu sakot, Kapernā. Es mīlu pasakas un dziesmas, tajā ciemā nosēdēju veselu dienu, pūlēdamies saklausīt to, ko vēl neviens nav sadzirdējis. Bet pie jums nestāsta pasakas. Pie jums nedzied dziesmas. Un, ja stāsta vai dzied, tad zini, tie notikumi ar viltīgiem zemniekiem un kareivjiem, mūžīgā blēdību slavināšana, šīs īsās četrrindes ar pretīgajiem meldiņiem, netīras kā nemazgātas kājas, rupjas kā vēdera rūkšana… Pagaidi, esmu novirzījies. Sākšu no jauna.