— Vai tad medījumu neēdīsiet? — brīnījās Kišlots, lūkodamies pāri letei uz Galeranu, kurš nezin kāpēc sāka pat smēķēt pirms saldējuma. — «Irbe ar reimatismu» — kā teikts šīsdienas ēdienu kartē… He-he! Droši vien tā ir svarīga vēstule no veciem paziņām,,, Davenant, atnes «saldējumu ar angīnu»!
Cerēdams, ka Galerans runās par vēstuli, Tirejs sastinga durvīs, pacēlis kāju un izstiepis ausi.
— Es neēdīšu pat «pāvu ar aklo zarnu», — sacīja Galerans, — un arī saldējumu neēdīšu. Esmu pārdomājis, jo ārkārtējie jaunumi laupījuši man ēstgribu. Pirmkārt, aitas ir kļuvušas dārgākas, otrkārt, atvesta Kaijenas piparu partija, ko pārdos ūtrupē.
— Tad nevajag saldējumu? — jautāja Davenants, nesdams vecenei jau trešo sāls trauku.
Vecene tā apvainojās, ka piecirta kāju. Galerans piecēlās, ar galvas mājienu pasauca zēnu.
— Tu apzinies, ka daļēji tev jāpateicas man? Sinī lietā ar Futrozu.
— Protams. Jūs pirmais iesākāt.
— Tad tev jāatnāk šovakar desmitos uz Ziemeļu ielu 24, dzīvoklis 33. Tā ir mana adrese. Es tevi gaidīšu. Tu atnāksi un izstāstīsi, kā tevi uzņēma.
— Futrozs teica, ka darīs visu, ko varēs. Saprotat? Es nejokoju. Es aiziešu pie jums, — steidzīgi sacīja Dave- nants, drebēdams nepārvaramā ziņkārē. — Bet… ko Yiņš jums uzrakstīja? Piedodiet, ka iejaucos.
— Redzot tavu smalkjūtību, es varētu neatbildēt, bet es tevi saprotu. Futrozs mani lūdz, protams, ļoti pieklājīgi, lai es vairs nesūtu viņam pārāk ziņkārīgus, sešpadsmitgadīgus Tirejus.
— Es neesmu puika, — Davenants nosarcis atbildēja. — Esmu gluži vienkārši sajucis prātā, tas ir viss. Aizmirstiet manu uzmācību …
Galerans aizgāja, bet Davenants ķērās pie parastā darba. Par vēstuli viņš domāja tā; Futrozs nosūtījis Galeranam zīmīti ar Ellijas pārdomām, kā viņa bija solījusi. Kišlots drūmi svilpoja, izmezdams piezīmes: «Kas tikai dzīvē negadās!» — «Ne katram tā veicas!» — bet vakarā piedzērās un paziņoja, ka viņa dzīvē arī bijis līdzīgs gadījums, bet viņš to nav izmantojis, jo ir lepns un nicina cilvēkus, kas dzīvo savrupmājās.
— Kad pats visu sasniedz, tas ir pavisam kas cits, — sprieda Kišlots, — nekā ķerties svešā sterbelē.
Davenants nepievērsa uzmanību veča ņurdoņai un izklaidīgi piekrita visam, nepacietīgi gaidīdams kafejnīcas slēgšanu. Drīz pēc tam viņš devās uz namu, kurā dzīvoja Galerans. Tā bija veca trīsstāvu māja, atradās slikti apgaismotā nomales smilšāja malā. Ne visos mājas logos dega uguns, netīrajās kāpnēs vajadzēja uztaustīt pakāpienus un reizēm pat iededzināt sērkociņus. Davenants uzkāpa trešajā stāvā un sameklēja dzīvokļa numuru. Cilvēks ar sīku, milzīgā bārdā noslīkušu seju noveda Davenantu plata gaiteņa galā, kur blāvi vīdēja ar spraudīti piestiprināta vizītkarte. Sadzirdējis soļus, Galerans iznāca un ielaida zēnu, bet.durvis aizbultēja.
— Es vienmēr ieslēdzos, — Galerans paskaidroja, — jo kaimiņi paraduši gāzties iekšā bez klauvēšanas. Tevi ielaida nelabojams žūpa, izbijis students.
Galerana lielo istabu apgaismoja gāzes radziņš; tā bija trūcīgi iekārtota ar vienkāršām mēbelēm: divi galdi — uz viena pārtika un trauki, uz otra — grāmatas un tintnīca, tad vēl trīs krēsli, gulta ar aizslietni un marles aizkars diviem logiem. Pie kaļķotās sienas divas vecas, iestiklotas gravīras, Meisonjē kopijas. Davenantu aizkustināja šī nabadzība, un vēl — telpu tīrība, un pašcieņas pilnā laipnība, ar kādu Galerans uzņēma viesi; pirmo reizi zēns nožēloja, ka nav bagāts un nevar atsūtīt Galeranam turku paklāju.
— Jūs mani ]oti ieinteresējāt, — teica zēns, — es tā gaidīju, kad pienāks vakars. Un man tāpat arī briesmīgi gribējās atnākt pie jums.
— Lieliski. It īpaši tāpēc, kā tevi tūlīt vedīšu prom.
— Jā. Tas ir — uz kurieni?
— Mēs vienojāmies, ka tu neko nejautāsi. Aizvedīšu, tad redzēsi.
— Varen interesanti! — Davenants iekliedzās, gaidīdams jaunus brīnumus un uztraukdamies tāpat kā no rīta Futrozu namā. — Esmu ar mieru! Bet ko es redzēšu?
— Eh! Ar tevi nav vērts runāt! Pieņem noteikumu, ka iztiksi bez jautājumiem un spriedelēšanas. Mums priekšā stāv dēka.
— Tādā gadījumā esmu gatavs, — kājās uzlēkdams, paziņoja Davenants. — Bet man nav ieroča.
— Ieroči mums nebūs vajadzīgi. Ja vēlies, vari apbruņoties ar pacietību.
Galerans uzlika cepuri un paņēma spieķi, Davenantam neizdevās neko izlasīt viņa neizdibināmajā sejā, Nogriezis gāzes radziņu, Galerans teica: «Ejam,» — palaida zēnu pa priekšu un aizslēdza durvis. Pie izejas viņi satika bārdaino cilvēku, kam Galerans iespaidīgi paziņoja:
— Simpson, atslēgu es ierīkoju tā, ka nu to vairs nevar dabūt vaļā ar naža galu, tāpēc nepūlieties apskatīt manu istabu, Starp citu, šodien tur nav ne portvīna, ne degvīna.
— Labi, — norūca Simpsons, — Bet ko es runāju! Jūs mani nepelnīti apvainojāt!
— Tikai brīdināju. Var gadīties, ka rīt būs degvīns, tad es jums pats iedošu.
Neklausoties, ko kliedz pakaļ Simpsons, Galerans izgāja no mājas un izveda Tireju apgaismotā ielā, kur viņi paņēma važoni; Galerans nosauca adresi, Davenantam nezināmu. Uzjautrinādamies par satraukuma un neizpratnes pārņemto Tireju, kas bija mēms no brīnumiem un sēdēja, gremdēdamies veltīgos minējumos, Galerans sīki izstāstīja par Simpsonu — kā to savā istabā pieķēris vīnu zogam, paslavēja kādas jaunas mājas skaisto fasādi un parādīja kinematogrāfu, kurā nesen bija noticis ugunsgrēks. Davenants vīlies un aizvainots klusēja, juzdams, ka Galeranu uzjautrina viņa noslēpumu upura nepacietība, un meklēja Galerana vārdos kādu mājienu par turpmāko.