- Gribi, es izstāstīšu tev anekdoti, — sacīja Galerans.
Pa to laiku važonis apstājās pie vienstāva nama, un anekdote palika neizstāstīta.
_— Ir mazliet par vēlu, — Galerans teica večiņai — vācietei, kas atvēra durvis un sveicināja viņus ar neskaitāmiem galvas mājieniem. — Mans jaunais draugs deg nepacietībā apskatīt istabu.
Davenants paraustīja viņu aiz piedurknes, bet Galerans saņēma zēna elkoni un pagrūda viņu.
— Ej taču, — viņš teica. — Es runāju patiesību. Futrozs lūdza sameklēt tev istabu. Tu te dzīvosi.
— Viņa vēstule! — Davenants iesaucās, — Tad to viņš jums rakstīja!
— Jā. Un vēl šo to.
— Rūpējas par jauno cilvēku, pūlas, — piesardzīgi ieteicās večiņa it kā pie sevis, bet ar acīm redzamu nolūku izraisīt sarunu. — Lūdzu, lūdzu, tur jums viss sagatavots, būsiet apmierināts.
— Tātad šonakt man nav lemts aizmigt! — iesaucās Davenants, sekojot Galeranam istabā ar zaļām tapetēm un dziļu nišu, kurā atradās gulta. Viņš ieraudzīja šūpuļkrēslu, rakstāmgaldu, krēslus ar ādas sēdekļiem, skapi, mežģīņu aizkarus.
Saimniece neienāca istabā, palika uz sliekšņa, Galerans bez ceremonijām aizvēra durvis.
— Šodien tev nav jēgas pārvākties, jo ir jau vēls un arī Kišlots, iespējams, var apvainoties. Viņš savā ziņā ir tev ļoti pieķēries. Taču — kā vēlies. Klausies tālāk: šī istaba apmaksāta par trim mēnešiem uz priekšu, ar pilnu uzturu: brokastis, pusdienas, vakariņas un divas reizes kafija. Laba dēka?
— Kā es atlīdzināšu Futrozam un jums?
— Futrozam tu atmaksāsi ar to, ka pieklājīgi pieņemsi šīs veltes, kas dotas brīvprātīgi no labas sirds. Kā tu pats sapratīsi, viņam nav iemesla izkalpoties Davenanta priekšā. Bet mana loma ir gluži nejauša — es tikai izpildīju Futroza lūgumu. Atver skapi!
Davenants paklausīja. Skapī karājās apģērbi. Apakšā baltoja veļas kaudze.
— Tu redzi, — turpināja Galerans tādā tonī kā botāniķis, kas paskaidro zieda šķērsgriezumu, — tu redzi šeit jauna uzvalka sastāvdaļas — pelēkas bikses, vesti un svārkus, — tas ir diezgan dārgs audums. Blakus karājas balts uzvalks un četras dažādu krāsu kaklasaites. Divas platmales — salmu un filca. Cepures vajag uzlaikot,
Galerans paņēma mīksto platmali un uzlika to Dave- nantam galvā.
— Ļoti labi. Noņemt tava apģērba izmērus man palīdzēja pavārs, kas nozvērējās klusēt, "tikko bija sajutis plaukstā patīkamu metāla vēsumiņu. Ceru, ka viņš klusēja?
— Viņš man neko nav teicis.
— Skaidrs. Būtu nedabiski, ja tu nepataustītu visus šos jaukumus, vai ne, Davenant? Pieskarties ir nepieciešami.
Davenants bez kādas jēgas pasvārstīja rokās bikses, kaklasaite nokrita zemē, un viņš aizvēra skapi.
— Pagaidām labāk neskatīties, — viņš teica, — man jāpierod. Vai nevarat iedomāties, kāpēc Futrozs dod man visa kā tik daudz?
— Varu gan. Futrozs ir tāds cilvēks, kas, ja dara, tad dara pamatīgi, līdz galam, vai arī nedara neko. Labsirdība pati par sevi, bet šī rakstura īpašība ir visai zīmīga, tā ka, ja viņam radīsies pret tevi nepatika, tad viņš tikpat cieši aizmirsīs, ka tu esi pasaulē. Tas ir cilvēks, kas visu ņem nopietni. Tavs saimnieks ir vecs rēķinvedis Guber- manis, viņa sieva Emma Gubermane, kas atvēra durvis, ir velnišķīgi ziņkārīga, tāpēc nestāsti neko par Futroza namu. Ja rāda skaistu lietu cilvēkiem, kas nesaprot skaistumu, — to tūlīt apsēdīs sīku domeju mušas un ļaunprātības vārnas. Tu mani saprati?
— Redz kā! — iesaucās Davenants. — Dariet, ko gribat, bet man jūs jānoskūpsta.
Pirms Galerans paspēja atvairīties, Davenants apskāva viņa drūmo galvu un cieši noskūpstīja.
— Baidies nelaimes, — iespaidīgi teica Galerans, saņemdams zēnu aiz pleciem, — tu visā savā būtībā esi kaismīgs, tava sirds ir pārāk atklāta, un iespaidi tevi dziļi saviļņo. Esi savaldīgāks, ja negribi aiziet postā. Vientulība — tas ir drausmīgi, Tirej! Tā gan var pazudināt cilvēku. Ejam.
Emma Gubermane izlaida vīriešus; viņiem pakaļ skanēja dziedošas nopūtas par «eņģeļiem zemes virsū».
— Sešdesmit gadus dzīvoju, — viņa piebilda negaidītā, īdzīgā straujumā, jau bez nopūtām un aizkustinājuma, — bet tāda gadījuma nav bijis. Visu saprotu, visu. Ļoti labi, esiet mierīgi.
Uz ielas Davenants jautāja:
— Kurp jūs dodaties, ja atļauts zināt?
— Domāju, ka mazliet iedzeršu, — teica Galerans, pārskaitīdams kabatā sīknaudu. — Ak jā! No naudas, ko Futrozs bija pievienojis vēstulei, palicis, lūk,.. Cik tur ir? — Viņš iedeva zēnam trīs zelta monētas un sudrabu.
— Nu, ej …
Viņš iekāpa tramvajā, bet Davenants pārradās pie Kišlota, lai paņemtu savas mantas un nekavējoties pārvāktos jaunajā dzīvoklī. Kišlots dzīvoja bez kalpotājiem. Paņēmis sveci, viņš atvēra durvis pats.
— Klausieties, jūs tagad būsiet ļoti pārsteigts, — sacīja Davenants, apstādamies uz sliekšņa. — Vai jūs zināt, kur es dzīvoju?
— Mīklām esmu par vecu. Vai nu nāc iekšā, vai saki, kas noticis. s
— Galerans noīrējis man istabu, — Davenants paziņoja,
— Goda vārds. Es nupat tur biju. Par Futroza naudu Futrozs bija atsūtījis naudu vēstulē, bet es nekā nezināju.
— Melo! — teica Kišlots, paceldams sveci pie Dave- nanta zoda.
— Es gribēju iet uz turieni rīt, bet nevaru nociesties, — turpināja Davenants, neviļus nokniebdams sveces uzde- gumu. — Piedodiet man. Tagad es vairs nevarēšu te aizmigt. Vai pastāstīt vēl, kāds lērums visādu apģērbu tur karājas skapī, un tas viss man?!
— Es domāju, ka tu melo. Tātad pār tevi nolijis zelta lietus. Gadās arī tā, — teica pārsteigtais Kišlots. — Tur nu nekā nevar darīt, — viņš domīgi piebilda savāda mierinājuma noskaņā.
— Bet par ko, kā jūs domājat?
— Ne par ko. Iepatikies kā kaķēns. Viņš bez mēra pirka?
— Ko?
— Galerans — frakas un smokingus.