— Tic ir vienkārši uzvalki. Es tos pat neuzlaikoju.
Kišlots uzveda Davenantu sev līdzi augšā, izvilka no
skapja vīnu un sāka staigāt pa istabu, piespiedis pudeli pie muguras.
— Jā! — viņš iesaucās pēc ilgas klusēšanas un nopūtām. — Tu droši vien uzlidosi augstu. Bet arī mans pēdējais vārds vēl nav sacīts. Es atradīšu zelta dzīslu, tici man! Agri vai vēlu! Radīsies tāda droša ideja, atnāks. Ņem glāzi vīna, sēdies un stāsti, velns lai parauj!
Steigšus pārstāstījis viņam pašu galveno, Davenants iedzēra vīnu un brāzās lejā pa kāpnēm. Salicis lādītē savu pieticīgo mantību, viņš uzmeta lādīti plecos un atvadījās no Kišlota, kas, izprotot viņa stāvokli, neuzsāka vairs nekādas runas, bet, parakņājies kabatās, atdeva viņam algu.
— Davenants kļuvis aplam bagāts, — teica Kišlots, pasniedzot bijušajam kalpam sauju sudraba. — Par četrpadsmit dienām! Lasies!
Izvadījis veiksminieku, viņš aizslēdza durvis, nosaukdams pakaļ:
— Ienāc kādreiz pusdienās!
Kaut arī Davenants briesmīgi steidzās, viņš ieradās pie Emmas Gubermanes jau pusnakti, taču vecene atvēra īrniekam durvis bez sapīkuma: par istabu viņa bija saņēmusi krietnu naudu. Vecā pat atnesa Davenantam steigšus uzceptas olas; ātri tās apēdis, viņš sāka apskatīt savu bagātību: uzlaikoja pelēko uzvalku, — tas nekur nespieda, veste nežņaudza krūtis. Spogulī rēgojās svešs elegants jauneklis bez ūsām. Novilcis pelēko uzvalku, Davenants apģērbās baltajā. «Burvestība!» viņš noteica, aizpogādams perlamutra pogas. Visu novilcis un pakāris apģērbu skapī, viņš nodzēsa uguni un iemiga tik cieši, ka no rīta nevarēja vien pamosties, dzirdot klauvējienus pie durvīm; saimniece sāka uztraukties, bija jau vienpadsmit, un kafijas kanna uzvārījās astoto reizi.
Davenants aiz priekiem sāka svilpot: nevajadzēja slaucīt grīdas, klāt galdautus un izsviest no augļu vāzēm iepuvušus ābolus. Laiks pieder viņam. Smaržoja pēc tīrības un smalkas veļas siltuma. Nervi vel dūca, bet ne tik brāzmaini kā vakar. Notikušais bija ieguvis ilgstošas īstenības likumīgo spēku. Iedzēris kafiju un paēdis, Davenants apvilkās balto uzvalku. Tikko viņš bija apsējis kaklasaiti, parādījās vecene.
Ziņkārības tirdīta, viņa plātīja rokas un aizgrābtībā šūpoja galvu par tādām pārmaiņām īrnieka ārienē; viņa sāka izdibināt, kāpēc nabadzīgi ģērbtajam jauneklim ar vienkāršo lādīti pievērstas tādas rūpes un uzmanība. Viņai gribējās zināt, kas ir Galerans, kas — Davenants, kā viņš dzīvojis līdz šai dienai un ko darīs turpmāk.
Vecene likās Davenantam visai pretīga, vēl jo vairāk tāpēc, ka nejautāja tieši, bet it kā atbildot pati savām domām:
— Protams, ne visu uzreiz. Jūs apskatīsieties, atpūtī- sieties, un tur, jādomā, jums atradīsies darbs vai vēl kaut kas. Patīkami redzēt, kā Galerana kungs jūs mīl, es taisni nodomāju — vai tikai nav tēvs?! Manam vīram arī nekā nebija, bet viņš sāka strādāt, krāt…
Uz šiem mājieniem Davenants nekā neatbildēja, viņš novirzīja sarunu uz istabu, bet vecene joprojām nerimās un nerimās.
Neprazdams izvadīt apnicīgus cilvēkus, Davenants pacieta viņas čērkstošo rečitativu, kamēr viņa beidzot nogura un sakniebtām lūpām un nocietinātu seju aizgāja, bet Davenants devās paklaiņot pa pilsētu. Pie izejas viņš sadūrās ar saimnieces vīru — garlaicīgu ķildīga izskata veci, kas iegrūda savus ļenganos pirkstus viņa karstajā delnā un nosēcās:
— Tad nu tā. Viss kārtībā, es ceru?
Vecais nozuda aiz stūra, bet Davenants devās sarežģītā ceļojumā, pārsēzdamies no autobusa tramvajā, no tramvaja autobusā, aizbraucot līdz katras līnijas galam, un dažu stundu laikā tā izbraukāja pilsētu kā vēl nekad savā mūžā. Viņš traucās uz priekšu, pakļaujoties valdonīgai iekšējai kustībai. Bet drīz Davenants pamanīja, ka cenšas nedomāt par šīs klaiņošanas mērķi, apvaldot slepenas ilgas. Beidzot viņš saņēmās un aizgāja līdz Enkuru ielai; kad viņš devās garām Futroza namam, viņa ausis dega, bet sirds klauvēja. Ja šajā namā bija tik labi viņa klātbūtnē, cik burvīgai tad jābūt nama iemītnieku dzīvei, kad viņus neviens neredz! Tā viņš domāja. Sveša cilvēka klātbūtnē pašam skaistākajam, dabiski, ir jānoslēpjas. Tur kaut kas aizzib, uzdzirkstī, ieskanas, — viņam likās, ka tur raud no smiekliem un lidinās caur smaidiem noslēpumainas būtnes, zilganas gaismas apstarotas. Tai paša laikā, neko nezinādami par pilnīgāko no visām pasaules celtnēm, garāmgājēji pērk avīzes, met papirosu galus zem logiem, gar kuriem staigā viņš, bīdamies satikt pat guvernanti Urāniju Tālbergu, jo arī pār viņu spīd ziedošu seju un zelta kaķu pilnās, sarkani zeltainās viesistabas skurbinošie stari.
Un tomēr Davenantam ļoti gribējās redzēt kaut vai Urāniju, kaut vai istabeni, bet tikai ar noteikumu, ka pats paliktu nepamanīts.
Mierinādams sevi ar to, ka rit atkal atnāks pie Futroza, Davenants dienas pārpalikumu izmantoja, lai apmeklētu zvērnīcu un nopirktu dažas vecas grāmatas; brokastis viņš nokavēja, uz pusdienām ieradās vēlu un bija izsalcis, tāpēc zupu, zivis un saldo rausi apēda līdz pēdējam kumosam, apēda pat visu maizi, tā ka vecene pēc tam vēl ilgi apsprieda ar kaimiņieni īrnieka apetīti. Pēc pusdienām Davenants atlaidās ar grāmatu, lasīdams Hagarda stāstu, taču drīz, pārdzīvotā nokausēts, iemiga. Kad satumsa, ieradās Galerans un aizveda viņu pastaigāties pa Mēnesnīcas bulvāri.
Viņi lēnām gāja milzīgo koku ēnā, runādami par dzīvi, ko Galerans pazina visās tās izpausmēs; viņš centās iedvest zēnam uzticību.
— Nekad nebaidies kļūdīties, — Galerans sacīja, —- nevajag baidīties ne no aizraušanās, ne vilšanās. Vilšanās ir maksa par kaut ko agrāk saņemtu, varbūt reizēm tā ir nesamērīga, bet esi devīgs. Baidies tikai vispārināt savas vilšanās, lai tās nenomelnotu visu pārējo. Tad tu gūsi spēku pretoties dzīves ļaunumam un pareizi novērtēt tās gaišās puses.