Šīs vienkāršās patiesības atbilda Davenanta raksturam; sevišķa burvība tām piemita tieši tagad, kad tās atgādi nāja varonīgas rokas pasniegtu drošu ieroci viņa pāri plūstošajām jūtām.
Atgriežoties pa spilgti apgaismotu aleju, viņi apstājās pie kāda restorāna terases, kur notika vētraina scēna noplīsis, piedzēries cilvēks lauzās pie galdiņiem, klieg dams, ka grib uzjautrināt apmeklētājus ar lielisku dziesmu Kalpotāji jau bija viņu sagrābuši, lai izsviestu ārā, kad bagāta kompānija, gribēdama pasmieties, nostājās skrandaiņa pusē; nikni zibsnīdams acis uz malā pagājušajiem viesmīļiem, skrandainis ar delnas virspusi noslaucīja nosvīdušo pieri un sēcošā balsī sāka dziedāt:
Pie cietuma nāk skuķis, par spindzeli ko sauc,
Zem katras acs tai zilums, šaurs svārciņš ciskas žņaudz.
Klaidonis dziedāja ar izjūtu, klīrīgi šķobīdamies, kad tēloja skuķi, un, izriezdams krūtis, bargi rauca uzacis, kad Spindzelei atbildēja nepielūdzamais uzraugs. Daži klausītāji smējās, citi bija sašutuši, bet artists tomēr savāca savu atalgojumu. Vairāk dziedāt viņam neļāva. Viņš aizgāja grīļodamies, skaitīdams monētas drebošajā plaukstā. Uzkliedzis Davenantam, kas pasitās sānis: «Turies, pienapuika, ka neapgāžu!» — klaidonis strauji pagāja zēnam garām un pazuda alejā. Davenants ievēroja viņa savēiušos matus. Šī cilvēka seja — rupjiem, viltīgiem vaibstiem — bija nozibējusi viņa acu priekšā īsu mirkli un pagaisusi nakts tumsā.
Tādas dziesmas Davenants bija dzirdējis ne vienreiz vien, kad vēl vadāja rateļus ar karstām pusdienām uz ostas nomalēm, tāpēc viņš klausījās vienaldzīgi. Taču Galerans apstājās, izvilcis bloknotu, viņš pierakstīja šā cietumu dzejas rindu paraugu atsevišķus izteicienus.
— Es sastādu ielas dziesmu krājumu, — teica Galerans, — un ceru pārdot savu darbu kādai izdevniecībai. Tu droši vien bieži esi mēģinājis uzminēt, no kā es pārlieku. Es sastādu visdažādākā tipa krājumus: no anekdotēm līdz «rotaļām un jokiem». Es dzīvotu labāk, ja nesirgtu ar spēles kaislību. Nevaru nespēlēt.
— Tātad jums neveicas?
— Tu esi atjautīgs.
— Bet jūs pacentieties vinnēt!
— Gudrs padoms! — Galerans iesmējās. — Pamet mani un ej gulēt. Gulēt ir veselīgi.
— Ziniet, — padomājis teica Davenants, — pirmo reizi, kad iesiet atkal spēlēt, paņemiet, lūdzu, šo zelta monētu un pievienojiet to savām likmēm. Lai notiek kas notikdams.
— Labi! — piekrita Galerans. — Es nekad neatsakos spēlēt uz svešu laimi. Atnāc rīt uz «Riebumu». Es būšu tur no vieniem līdz trim.
— Jā, es vienmēr gribu būt kopā ar jums, — sacīja Davenants. — Es arī būšu tur, mēs kaut ko izdomāsim.
Tā viņi šķīrās. Pagāja vēl viena nakts, un atausa diena, kas iešķīlās acīs ar staru:
— Šodien, šodien — uz turieni!
Roēna un Ellija bija iežēlojušās par jauniņās diloņsli- mās šuvējas Melijas Skortas likteni un nolēmušas sūtīt viņu ārstēties uz Ahuanskapas piekrasti. Melija ieradās īsi pirms Davenanta atnākšanas. Ieraudzījis viņu viesistabā bikli šķirstām albumus, Davenants paklanījās bālajai, trūcīgi ģērbtajai meitenei un nosēdās pa gabaliņu. Viņa baltais uzvalks nespēja maldināt Melijas Skortas vērīgās acis. Slepus paskatījusies uz Davenantu, viņa uzminēja jaunekļa atkarību un uzdrošinājās ierunāties:
— Kāds brīnišķīgs nams, vai ne? Viņi ir ļoti bagāti.
— Lielisks nams, — aizrautīgi atsaucās Davenants. — Sakiet, — vai vēl neviens nav iznācis?
— Nē, — Melija atklepojās. — Es arī gaidu. Mani sūta uz kūrortu ārstēties. Man ir dilonis. Un jūs?
— Es? Te ir tāda lieta, — mazliet apjucis, atbildēja Davenants. — Nu, šodien viss noskaidrosies.
No atzīšanās viņu glāba Roēnas parādīšanās. Viņa ienāca viena bez māsas, tumšā tērpā, gludi sasukāta, un viņas acis šķelmīgi iedzirkstījās.
— Davenant! Melij! — iesaucās Roēna. — Cik labi! Tirej Davenant, iepazīstieties ar Meliju Skortu. Melij, kad jūs braucat?
— Es braucu rīt, jo »,.
— Tampiko, tas ir, tētis, tikko runāja pa telefonu,..
Roēna saka čukstēt viņai ausī, un Melija nosarka, hel
Davenants dzirdēja čukstus: «… atveriet somiņu.» Saprazdams, kas tur notiek, viņš novērsās un sāka skatīties pa logu. Roēna pieskrēja viņam klāt, runādama:
— Iesim, pasēdēsim uz dīvāna. Šodien jūs neredzēsie! Elliju. Nabadzīte ir sasirgusi. Dakteris jau apskatīja mēli un lika visu dienu gulēt. Tikai tas nav bīstami, — tā viņš teica, Davenant, jums vēstis no tēva: vēl nav atbrau cis viņa draugs, kam vajadzēs jūs iesvētīt par ģeogrāfijas bruninieku. Tā ka mēs papļāpāsim. Ak, es uztraucos par Elliju!
— Droši vien laika maiņa, — ieminējās Melija. — Es uz rīta pusi klepus dēļ nevarēju pat gulēt.
Viņi apsēdās. Roēna nosēdās starp Davenantu un Meliju.
— Ļoti nepastāvīgs klimats, — turpināja Melija.
— Jā, drausmīgas, drausmīgas pārmaiņas. Pretīgi!
Jaunā saimniece neblēņojās kā vakar, bet viņas balsi
Davenants dzirdēja jau pazīstamās kareivīgās notis, kas bija skanējušas pirmajā dienā, spēlējot «Trimdinieka valsi».
Meitenes apklusa. Kad viņu acis sastapās, abas pa smaidīja un iesmējās.
— Par ko jūs smejaties? — palēkdamās sēdekli, jautāja Roēna.
— Nezinu. Un jūs?
— Tāpat vien. Ziniet ko, apēdīsim konfektes.
Viņa aizskrēja un atgriezās ar konfekšu kārbu, nolikdama to uz dīvāna starp sevi un meiteni. ■
— Davenant! Ko jūs sēžat tik svinīgi? Nāciet talkā!
Davenants paturēja konfekti pie lūpām un jautāja: