— Kas kaiš Ellijai? Varbūt viņa ir bīstami slima?
— Nē, nē, nomierinieties. Viņa, tā sacīt, ir pa pusei vesela. Bet viņai vajadzēs visu dienu gulēt.
— Kas tad tas?! — iesaucās greizsirdīga balstiņa, un viesistabā ievēlās zaļa sega, no kuras rēgojās sprogaina galvele. Ellijai kājās bija Urānijas milzīgās kurpes, un viņa mundri šļūkāja ar tām, turēdama slīdošo segu kā trēnu.
— Sveicināti, bērni! — teica Ellija. — Es pie jums. Un… O, dod man konfekti, Roēna! Es jau zināju, ka pie mums atnācis Davenants. Vai es varēju nociesties?
— Ellij, ej atpakaļ! — uzkliedza Roēna. — Kā tu uzdrīkstējies?
Nevērodama viņas satraukumu, Ellija pienāca pie Me- lijas Skortas un apsēdās.
— Kā jūs domājat, — es gribu sabiedrību vai ne? Atļaujiet stādīties priekšā: visuma mīnuss!
— Melij, pasakiet viņai, ka jūs, slima būdama, neskraidījāt apkārt tādā kimono!
— Esiet paklausīga, — teica Melija, ļaujot mazajai saņemt savu roku, pēc tam Ellija noteikti iesēdās dīvānā, — jums kaitīgs pat visniecīgākais caurvējš!
Ellija nopūtās, piecēlās un pārsēdās pie Davenanta,
— Viņš aizstāvēs mani un dos man konfekti. Esiet mans bruņinieks!
— Labi, — teica Davenants, — bet arī kā bruņinieks es došu jurns konfekti vienīgi ar termometra atļauju.
— Tur jau ir tas negals, ka es nupat sasitu. Es gribēju pierādīt, ka esmu vesela. Kas ir dzīvsudrabs? Vai jūs to zināt?
— Nāc šurp, — Roēna pielika roku pie Ellijas vaiga. — Liekas, ka nekā nav, bet Urānija taču sajuks prātā.
— Piesauci nelaimi, — Ellija noņurdēja, ieraudzījusi ienākušo guvernanti.
— Kas tad tas! — rokas pacēlusi, iebrēcās Urānija.
Viņa uzreiz pazina Davenantu un pazinusi nosarka aiz
sašutuma. Futroza audzināšanas sistēma iesvēla viņu trakā niknumā.
— Ellij, jūs mani,,, nogalināt? Gribat mani nogalināt, jā? Uz vietas gultā!
Ellija paslēpa seju rokās un sapurināja galvu.
— Ak, kā negribas gulēt! — viņa vienkārši teica. — Ko darīt? Eju. Ardievu! Un lai jums sāk vēderi sāpēt no jūsu konfektēm!
Sega aizgāja, šļūkājot kurpes un dziedot bēdīgu dziesmiņu, bet Urānija paziņoja Roēnai, ka viņu gaida mūzikas skolotājs, un, galvu atmetusi, draudoši šņākuļodama, izgāja.
— Novēlu jums drīzu izveseļošanos, — teica Roēna, atvadīdamās no Melijas Skortas. — Tētis ir bijis Ahuan- skapā un ļoti slavē šo vietu. Jums tur būs labi.
— Pirms aizbraukšanas man vēl visādas nepatīkamas darīšanas. Pateicos jums.
— Davenant, — sacīja Roēna, — svētdien jūs būsiet mūsu viesis, neaizmirstiet to. Mēs šausim. Jums patīk šaut mērķī?
Viņa stāvēja Davenantam cieši blakus ar viegli pavērtām lūpām, viņas uzacis smējās.
— Davenant, jūs esat aizmidzis?
— Nē, — atbildēja Davenants, atjēgdamies no svētlaimīgās izklaidības. — Man, ziniet, patīk domāt. Es laikam biju aizdomājies.
— Jā? Tātad es uzdzenu domīgumu! To es iegaumēšu.
Roēna pavadīja viesus līdz izejai un paraudzījās viņiem
pakaļ caur durvīm, uzsaukdama:
— Ellijas bruņiniek! Atskatieties! A-ūī
Roēna pamāja ar roku un nozuda.
Bālā, gaišmatainā Melija Skorta ar laimīgu nogurumu sejā teica Tirejam:
— Redz, kā dzīvo! Viņiem ir viss, pilnīgi viss.
— Nu jā, — piekrita Davenants, brīnīdamies, kā citādi vispār varētu būt.
Viņš atvadījās no Melijas uz stūra, nesaprazdams, ko meitene viņam saka, un jau nākošajā brīdī bija viņu aizmirsis.
Kādu laiku Davenantam likās, ka Roēnas smiekli, Ellijas sega un viesistabas priekšmeti izsvaidīti ielas pūlī. Bet iespaidi nogūlās. Viņš ieradās «Riebumā», kur ieraudzīja Galeranu sēžam kā vienmēr pie loga ar laikrakstu un kafiju. Jaunais apkalpotājs, sarkanmatains, dūšīgs puisis, jau tuvojās viņam, bet, sadzirdējis Kišlota saucienu: «Grāfs Tirejs!» — aptvēra, ka tas ir viņa priekštecis, par kuru pavārs jau bija sacerējis krāšņas leģendas. Jaunrades sajūsmā pavārs bija izsludinājis Davenantu par Futroza nelikumīgo dēlu.
Davenants nožēloja, ka bija atnācis. Kišlots nevarēja vai negribēja uzņemt nepiespiestu toni, Aptaustījis zēna uzvalku, noņēma viņam cepuri un bez ceremonijām pielaikoja to sev, izteikdams piezīmes:
— O-ho-ho! Droši vien tev pat sapnī nav rādījušās tik elegantas drēbesl — Tad pajokoja: — Un nu padod mērci! He-he! Nē, tagad tu pasūtīsi pats!
Samulsušais Davenants steidzīgi piegāja pie Galerana.
~ Vēl nekas nav zināms, — viņš teica, cik iespējams, klusi, lai sarunā neiejauktos Kišlots. — Vēl nav atbraucis Starkers.
— Klausies, Tirej, — atbildēja Galerans, — ej projām un esi mājās rīt no rīta. Mēs pavadīsim visu dienu laivā. Es vakar nespēlēju, naudu nedabūju. Gribi saņemt savu zelta gabalu?
— Nēs es taču teicu.
— Labi.
Davenants gribēja iet prom, bet sarkanmatainais apkalpotājs viegli iegrūda viņam sānos, prasīdams:
— Cik maksāji? Varena drēbīte.
— To nepirku es.
— Kā ,,. tu ne?
— Goda vārds, ne es.
— Varbūt tavs kambarsulainis?
— Nepļāpājiet muļķības, Dik, — iejaucās Galerans, — atnesiet labāk man tabaku.
Viņš iedeva sarkanmatainajam puisim sīknaudu, bet Davenants, uzsaucis Kišlotam: «Uz redzēšanos!» — izgāja. Viņš jau nogriezās gar stūri, kad Diks panāca viņu un aizšķērsoja ceļu.
— Nu es tev parādīšu, — teica Diks, novilkdams kamzoli un nomezdams to uz stabiņa ielas malā. — Nostājies, kā nākas!
— Ko? Kauties? — Davenants brīnījās, īsti nesaprazdams Dika dusmas. Bet drīz viņš saprata šis niknuma lēkmes iemeslu.
— Tu mani pat nepazīsti, — viņš miermīlīgi teica.
— Turi muti! Uzpūties, draņķis tāds!
Diks uzlocīja piedurknes, bet Davenants izvilka no vestes kabatas sudraba monētu un smaidīdams pastiepa to satrakotajam pretiniekam.