— Ņem, — viņš teica, — nauda tev vajadzīga.
— Ko-o-o! — ierēcās puisis. Viņš nicinoši sagrāba monētu un pavicināja to Davenantam deguna galā. — Ar to tu gribi atpirkties?
— Se vēl, — Davenants sacīja, pastiepdams otru monētu.
— Ko tad tu? Nobijies, vai?
— Domā, kā gribi. Ņemsi?
— Dod šurp! — Diks izrāva naudu un iebāza kabatā.
— Salašņa tāds!
Viņš paķēra kamzoli un aizskrēja pirkt tabaku, bet Davenants, domās nogrimis, devās uz mājām, kur viņu gaidīja pusdienas. Tajā dienā vairs nekas sevišķs nenotika. Davenants lasīja, aizgāja uz kino un labi izgulējās.
Svētdien agri no rīta atnāca Galerans. Paņēmuši līdz vīnu un pārtiku, viņi aizbrauca ar buru laivu līdz Baijas ragam, kurināja ugunskuru, vārīja kafiju un vairākas reizes izpeldējās.
Lai cik brīnišķīga bija šī pastaiga, viļņu, vēja un tālā krasta iespaidi, kā likās Davenantam, nejāva viņam izprast visu, kas saistījās ar Futroza namu. Tikko atvadījies no Galerana, viņš jau priecājās, ka atkal atrodas pilsētā. Bija jau četri pēcpusdienā, kad, neiegriezies vēl mājās un krustām šķērsām izklaiņojies, Davenants, sirds dziļumos gaidīdams sastapšanos ar Roēnu un Elliju, tiesām viņas sastapa iznakam pa veikala durvīm. Viņš apjuka, gan sava vecā uzvalka deļ, ar kādu bija braucis uz Baijas ragu, gan no šīs karsti ilgotās nejaušības, Meitenes pavadīja Urānija. Davenants gribēja aiz guvernantes muguras nemanāmi iejukt pūlī, bet Roēna ieraudzīja viņu un pamāja ar roku. Ārkārtīgi satraukts Davenants pienāca klāt un tik dziļi paklanījās guvernantei, ka viņa atvilga un vairs neskatījās uz zēnu stīvi kā uz afišu. Starojošās, greznās meitenes uzbruka Davenantam. Dūšu saņēmis, viņš paziņoja, ka pirms pusstundas atgriezies no izbrauciena pa jūru.
— Es biju kopā ar Galeranu, — viņš piebilda. — Mēs lēcām ūdenī no stāvas klints, ne pārāk augstu.,, Tur ir ļoti skaistas milzu ūdenszāles.
— Jūs labi peldat? — jautāja Ellija. — Es vēl nemāku.
— Es pareizi elpoju, un man ir stipra sirds, tāpēc varu tālu peldēt, — teica Davenants.
— Sēstieties, mēs jūs aizvedīsim, — piedāvāja Roēna.
— Uz kurieni?.
Davenantam ļoti gribējās iekāpt viņu ekipāžā, bet tieši tāpēc viņš atteicās.
Izliekusies no ekipāžas, Roēna sacīja:
— Davenant, mēs jūs gaidām!
— Es labāk iešu kājām, — viņš atbildēja un izlaboja, — es kāpšu tramvajā.
— Kur jūs pašlaik atrodaties? — smiedamās sauca Ellija.
Nesapratis joku, viņš atbildēja:
— Turpat, tai pašā istabā.
—- Šaubos! — Roēna sacīja.
— Šaubos! — nokliedza Ellija.
Pat Urānijas sejā kā čūska ielocījās kaut kas smaidam līdzīgs. Davenants apmulsa un sāka vicināt cepuri, kamēr ekipāža pazuda, aiznesot šīs trokšņainajam pūlim nolaupītās Alpu vijolīšu līdzinieces. Un tās nemaz vairs nebija Roēna un Ellija, ar kurām viņš bija iepazinies brīnišķīgajā, sarkani zeltainajā viesistabā. Tās pašas — un tomēr ne. Tur viņas piederēja pasaulei, kurā viss ir neskaidrs un svarīgs.
Pieaudzis cilvēks vienmēr atradīs, kā pakavēt laiku un apvaldīt nepacietību, bet arī tad, ja viņš nav savaldīgs, viņa priekšstats par laiku tomēr ir reāls. Ar Tireju tā nebija. Gaidot, kad būs pusastoņi vakarā, Davenants pārdzīvoja mokošu fizisku sasprindzinājumu. Jau labu laiku pirms došanās ceļā viņš apģērbās pelēkajā uzvalkā un nosēdās pie loga, skatīdamies garāmgājējos. Nosēdējis trīs minūtes, paķēra grāmatu, bet nebija spējīgs lasīt. Neizturējis pulksteņa rādītāju varenību, kas aukstasinīgi turējās pretim viņa nopūtām, skatieniem, lūpu kodīšanai, skraidīšanai no viena stūra otrā, Davenants uzlika cepuri un izgāja uz ielas bez ceturkšņa septiņos. Pēkšņi pilsētas pulksteņa sitieni pavēstīja, ka Gubermanes pulkstenis atpalicis par piecpadsmit minūtēm. «Tas nu gan ir labi,» balsī noteica Davenants, pievērsdams sev garāmgājēju uzmanību. Ne uz kādu citu pusi kā vienīgi uz Enkuru ielu viņš nevarēja iet, bet nolēma iet ļoti lēni, lai ierastos tur desmit minūtes uz deviņiem. Taču attālums bija neliels, viņa nepacietība — milzīga, un, kā to varēja sagaidīt, Davenants atradās Futrozu nama apkaimē jau pusastoņos. Baidīdamies būt pirmais, viņš apmierinājās ar to, ka skatījās uz namu iztālēm un nostāvēja uz vietas trīsdesmit minūtes, jautādams katram garāmgājējam:
— Cik pulkstenis?
— Četras minūtes uz deviņiem, — viņam beidzot atbildēja kāds runīgs vīrs ar sārtiem, grumbainiem vaigiem,
— Uzvelciet savu pulksteni pēc mana — tas ir no…
Bet Davenants jau bija labā gabalā. Viņš traucās taisni
uz durvīm un nokļuva Futroza kabinetā; tur viņu ieveda istabene garām pusatvērtajai viesistabai, kurā skanēja jautras balsis.
— Es liku aicināt jūs, pirms manas saimnieces nav jūs noķērušas, — teica Futrozs, pārlaizdams Davenantam ašu skatienu. — Varu jūs iepriecināt: atbraucis profesors Starkers. Es drīz redzēšos ar viņu un palūgšu ieskaitīt jūs pašā pirmajā ekspedīcijā. Es jums to laikus paziņošu.
Tad viņš iztaujāja Davenantu par istabu, par Galerariu, draudzīgi ieteica aizpogat svārkiem visas pogas un iesēdināja milzīgā krēslā-nišā, no kura kā no aizas bija redzami grāmatplaukti, marmora figūra «Nakts» un sirsnīgi smaidošais Futrozs.
— Es neesmu jums vēl pateicies, — sacija Davenants.
— Reizēm man liekas: pamodīšos — un viss būs izgaisis.
— Nu, nu, — labsirdīgi atsaucās Futrozs, — esiet mierīgāks. Nekas briesmīgs nav noticis.
Davenantam gribējās atklāti pateikt; «Es nekad neesmu bijis tik laimīgs kā šinīs dienās,» — bet viņš sadzirdēja lidojošus soļus un, neuzdrīkstēdamies atskatīties uz durvīm, aizmirsa, ko vēlējies sacīt.
— Davenants ir šeit? — ieskriedama sauca greznā, skaisti sasukātā Roēna. — Re, kur viņš! Nobāzts krēslā.