Davenants pielēca kājās.
— Sveicināts! — sacīja Ellija, kas atgādināja samazinātu Roēnu īsā kleitā. — Ļauj mums viņu aizvest, Tampiko. Viņš mums ir vajadzīgs.
— Kas tur … pie jums ir?
— Visi: Gonzaks, Tortons un Tita Alserveja.
— Vienīgi jūsu nav, — Roēna teica Davenantam.
— Tampiko, viņš ir cilvēks ar saprašanu. Viņam nav ko darīt pie tevis. Pie mums ir jautrāk, vai ne? Tu arī ieradīsies, mēs tevi ļoti lūdzam.
— Jūs cerat, ka es iešu pie jums ķiķināties?
— Jā, mēs ceram, — teica Ellija. — Tēvs un abas viņa meitas ķiķinās .., To mēs ietversim programmā.
— Es iešu vēlāk. Davenant, padodieties!
— A-res-tēt! — nokliedzās Ellija, ņemot Davenantu zem vienas rokas, otrā elkoni ieķērās Roēna, un abas aizvilka viņu uz viesistabu.
Spožu lustras uguņu piestarota un smaržu pievēdlta, šī istaba Davenantam likās šaurāka un spilgtāka nekā dienā. Vakara toņi bija mazliet mainījuši tās izskatu; Davenantam nepazīstamo ■— Gonzaka, Tortona un litānijas Alservejas klātbūtne modināja viņā greizsirdību, darot Futroza viesistabu līdzīgu citām viesistabām, kuras viņam kādreiz bija gadijies redzēt no ielas cauri logiem. Davenantam patika spoži apgaismotas telpas: aptiekas, frizētavas, trauku veikali, kur uguņu atspīdumi neskaitāmos stikla un fajansa priekšmetos radīja tikai viņam izprotamas svētku vīzijas.
Roēna iepazīstināja Davenantu ar citiem viesiem. Gon- zaks — augstprātīgs jauneklis ar pelēkām acīm, kalsnēju seju un rūsganiem matiem — Davenantam nepatika, Tor- tons modināja draudzības noskaņu, kaut gan viņš nekautrīgi aplūkoja jaunpienācēju un pārvaicāja, it kā nebūtu sadzirdējis:
— Da .. .ve …?
— … nants, — nobeidza Tirejs.
Tortons bija melnīgsnējs, tumšmatains, gadus deviņpadsmit vecs, ar dīgstošām ūsām un mūžīgu smaidu. Viņš bez aplinkiem pārtrauca katru, ja gribēja runāt, un smējās ne ar krūtīm, bet ar rīkli, smiekliem līdzi izrunājot: «Ha-ha! Pla-ha!»
Titānija Alserveja, meitene Roēnas gados, smalciņa, izbrīnīta, ar garu kaklu, zeltainām acīm zem tumšu uzacu lokiem, kustējās tik vāri, ka ik viņas kustība sauktu pēc palīdzības.
Davenants jutās nebrīvi un centās slēpt savu apmulsumu. Viņa dabai nepiemita vaļīgas manieres, un viņam nebija lakotu kurpju kā Gonzakam un Tortonam; viņa uzvalkam, kā Davenantam pašam likās, bija piesprausts uzraksts: «Futroza dāvana.» Droši vien viņa seja pauda kaut ko no tām smieklīgajām un traģiskajām jūtām, kas pārņem «cilvēku 110 ielas», ja tam parāda laipnību, jo Ellija, paskatījusies uz Davenantu, kļuva domīga un nosēdās viņam blakus. Tā bija zīme, ka viņš ir vienlīdzīgs. Roēna ielēja tēju. Davenants saņēma tasi otrais pēc Titā- nijas Alservejas un sāka justies mazliet brīvāk.
Centīgi klausīdamies sarunās, viņš pētīja viesus. Saruna jautru atmiņu tonī vijās ap viņam nepazīstamiem ļaudīm. Beidzot sāka runāt par Eiropu, no kuras kopā ar savu tēvu nesen bija atgriezies Tortons,
Pirmajā pauzē Roēna vaicāja:
— Davenant, kāpēc jūs esat tik kluss?
— Es domāju par šo viesistabu, — neveikli atbildēja Davenants, tīšām runājot skaļāk nekā parasti, jo gribēja iekustināt sevi un manīja, ka visi uzmanīgi viņā noklausās. — Vakarā tā ir savādāka nekā dienā,
— Jums patīk šī krāsns, kurā mēs sēžam? — augstprātīgā vēlībā atsaucās Titānija,
— Jā, kā uguns!
— Mēs arī to dievinām, — teica Roēna, — mums ir kaislība uz karstām un tumšām krāsām.
— Neapšaubāmi, — apstiprināja Gonzaks.
— Esmu vienaldzīgs pret mēbelēm, bet man tīk, ja ir šūpuļkrēsls, — paziņoja Tortons.
— Nav nekā briesmīgāka par taisniem krēsliem ar cietām atzveltnēm kā pie Zannas d'Aršakas, — piezīmēja Titānija.
— Kāda būs jūsu viesistaba? — Ellija vaicāja Tirejarrh — Nākotnē?
— Tāda pati kā jūsējā, — droši paziņoja Davenants.
— Jūs gan esat patriots! — Gonzaks piezīmēja.
— Pasaki man, kā tu dzīvo, un es pateikšu tev, kas tu esi, — noteica Tortons.
— Vai tiešām jūs to pats izdo,,, — Roēna prasīja, bet Tortons viņu pārtrauca:
— Aksioma.
— Man liekas, maz pazīstama, — atsaucās Alserveja.
— Jūs gribat teikt, ka es neesmu oriģināls? Ha-haf Oriģinālākais ir tas, ka tā var gadīties ar katru oriģinālo.
— Torton, jums -— nulle. Sēstieties, — teica Roēna.
— Sēžu; klusēt?
— O nē, nē! Runājiet vēl!
— I<ā jūs saprast?
— Sieviešu nepastāvība, — paskaidroja Gonzaks un nometa karotīti.
Visi sāka smieties, jo smiekli rūga viņos, meklējot pirmo ieganstu. Iesmējās arī Davenants.
— Davenants smejas! — iesaucās Ellija. — Ai, kāds brīnums!
— Jūs esat stiprā aizsardzībā, — Tirejam teica Gonzaks. — Ja jūs smejaties reizi gadā, tad šogad esat izvēlējies izdevīgu momentu.
— Kāpēc tad tā?
— Tieši tāpēc, ka jūs atbalstīja,
— Nu — nē, — iekliedzās Ellija. — Tas nav joks, tā ir pārjokošana, Gonzak!
— Klausos, pār-Ellijt
— Jūsu aizraušanās ar baletu beigusies? — Roēna vai cāja Titai Alservejai.
— Nē, es droši vien nomiršu tur ložā. Es, es,,.
Davenants neslēptā sajūsmā skatījās uz Roēnu. Viņa
bija tik jauka, ka gribējās viņu noskūpstīt. Palūkojies pa kreisi, ieraudzīja Ellijas mirdzošās acis: uzacis saraukusi, viņa cieši skatījās uz Davenantu.
— Es jūs hipnotizēju, — mazā paziņoja. — Jūs esat nervozs. Bet, vai jūs varat mani pārskatīt?
— Kā tā … pārskatīt?
— Tā… mēs skatīsimies viens otram acīs, — kurš pirmais padosies. Nu!
Davenants pieņēma izaicinājumu un nenolaida skatienu, bet Ellija, lūpas kodīdama un skatīdamās arvien ciešāk, mēģināja pārspēt viņa piepūli. Drīz Davenanta acu priekšā sāka slāņoties mirdzoši loki. Asaru pilnām acīm viņš novērsās un sāka slaucīties mutautā. Viņa patmīlība bija aizskarta. Taču viņš ieraudzīja, ka Ellija arī slauka acis.