— Tas ir tāpēc, ka es samirkšķināju, — taisnojās Ellija. — Mani neviens nevar pārskatīt.
Viņu komiskā dueļa laikā Roēna, Gonzaks un Tortons karsti strīdējās par Titānijas dzejām, ko viņa tikko bija nolasījusi vārgā mirējas balsī. Roēna bija sašutusi par izteiksmi: «Un zivju sārtās spuras skrien gar izdzisušo seju…»
— Zivis lāpa zeķes, bet spuras palaistas paskraidīties, — Gonzaks atbalstīja Roēnu.
Titānija augstprātīgi piedeva viņam ar aukstu, svešai pasaulei piederošu skatienu, bet Tortons tik skaļi noteica: «Ha-ha!» — ka Ellija pieskrēja pie ķildniekiem, atstājot samulsušo Davenantu vienu.
Kādu laiku viņš likās aizmirsts. Ieklausīdamies Roēnas un Ellijas līksmajās balsīs, Davenants domāja — neparasti saviem gadiem: «Viņas ir jaunas, ļoti jaunas, viņām vajadzīga jautrība, sabiedrība. Kāpēc lai viņas noņemtos tikai ar mani?» Pacēlis galvu, viņš ieraudzīja gleznu, kurā jauna sieviete lasīja kādu jocīgu vēstuli. Davenants piecēlās un apstājās pie neliela akvareļa: pāri pakalniem rīta gaismā vijas vientulīgs ceļš. Ellija, paspējusi izstrīdēties ķildnieku pulciņā, pieskrēja viņam klāt.
— Tas ir «Ceļš uz Nekurieni», — mazā paskaidroja Davenantam, — «ne pēc kā» un «ne uz kurieni», «ne pie kā» un «ne dēļ kā».
— Tāds ir nosaukums? — jautāja Davenants.
— Jā. Starp citu… Roēna, esi tik laba, atceries: vai tiešām šo gleznu sauc «Ceļš uz Nekurieni», jeb vai mēs pašas to izdomājām?
— Jā.. * Tampiko izdomāja, ka tas ir «Ceļš uz Nekurieni».
Pārtraukuši sarunu, visi pievienojās Davenantam.
— Ceļš — uz — Ne-ku-rie-ni! — skandēja Roēna, smaidot gleznai un Tirejam un mulsinot viņu ar savu plaukstošo daiļumu, kas šķelmīgi un maigi vēl snauda Ellijā.
— Ko gan tas nozīmē? — apvaicājās Titānija.
— Nav zināms. Mākslinieka fantāzija… — Roēna iesmējās. — Davenant!
— Nu? — viņš jautāja, saspringti pūlēdamies saprast šo izsaucienu.
— Neko. — Viņa atkārtoja: — Tātad tas ir — «Ceļš uz Nekurieni».
— Nesaprotami, — sacīja Tortons.
— Vai tad būtu saprotamāk, — Gonzaks caur zobiem novilka, — ja glezna sauktos «Ceļš uz Turieni»?
— Uz kurieni — uz turieni? — brīnījās Titānija.
— Tur jau ir tā lieta, — piezīmēja Tortons.
— Ceļš — uz kurieni? — iesaucās Ellija. — Ai, kāds ceļš! Uz kurieni?!
— Nu gan mēs sapenterējām, — sacīja Gonzaks. — Ceļš uz nekurieni. Uz kurieni? Uz turieni. Uz kurieni — uz turieni?
— Uz šurieni, — nobeidza Davenants.
Atkal jauniešus pārņēma smiekli. Visi smējās bez kāda iemesla, aizraudamies.
Nezināmais ceļš pār pakalniem pievilka kā ūdens dzīle. Davenants vēlreiz uzmanīgi paskatījās uz gleznu. Sajā brīdī ieradās Futrozs.
— Tampiko ir klāt! — iesaucās Ellija un metās viņam pretim. — Mīļais Tampiko, mums ir jautri! Un mēs neko neesam saplēsuši. Taisni jāsmejas!
— Kas tad jūs tā sasmīdināja? — jautāja Futrozs.
— Nekas, mēs tikai sākām izrunāt dažādus vārdus… Iznāca briesmīgi dumji. — Roēna nopūtās un, smieklus valdīdama, norādīja uz gleznu «Ceļš uz Nekurieni».
Viņa paskaidroja tēvam, kā tas viss iznācis: «uz turieni, uz šurieni, uz nekurieni». Bet tas vairs neizraisīja smieklus, jo visi jau bija noguruši smieties.
— Es nopirku to ūtrupē, — teica Futrozs. — Sī glezna atgadina man kādu noslēpumainu notikumu.
— Kādu notikumu? Mēs to zinām? — iesaucās meitenes.
— Acīmredzot — ne.
— Bet kāpēc tu neizstāstīji, Tampiko? — jautāja Ellija
— Kāpēc? Tiešām — kāpēc?
— Nu to mēs nevaram zināt, — noteica Roēna.
— Man patīk nostāsti par mantām, — sacīja Gonzaks. — Ar nepacietību gaidu sākumu.
— Vai tad es solīju?
— Atvainojiet, man likās …
— Vai jums te visiem ir stipri nervi? — noslēpumainu sejas izteiksmi jautāja Futrozs.
— Par sevi es galvoju, — sacīja Titānija, atsēzdamās nomaļus, ar muguru pret logiem.
— Es arī galvoju — par tevi! — Roēna nosēdās blakus tēvam. — Bet par sevi ne!
Ellija atlaidās uz dīvāna. Davenants, Tortons un Gonzaks novietojās krēslos. Tad Futrozs teica:
— Brāzmoja vējš. Tas drebināja būdu sienas un gāza simtgadīgus kokus …
— Tas viss bija pa īstam? — niķīgi pārtrauca Ellija.
— Diemžēl. Bija.
— Pielūko. Tampiko, neliec mums vilties.
— Sākums nepavisam nav slikts, — piezīmēja Gonzaks, — it īpaši «būdu sienas».
Futrozs klusēja.
— Un tālāk? — jautāja Davenants, juzdamies tik laimīgs kā vēl nekad.
— Vai visi ir nomierinājušies? — aukstasinīgi apvaicājās Futrozs.
Bet, likās, pats velns raustīja viņus aiz mēles.
— Tēti, — sacīja Roēna, — stāsti tā, lai es izkūstu!
Futrozs klusēja.
— Nu, vai tu drīz sāksi vai ne? — žēli iesaucās Ellija.
— Vai visi klusē? — nesatricināmi apvaicājās Futrozs.
— Visi! — sešas balsis reizē atsaucās.
— Vējš gaudoja kā hiēnu bars. Ceļmalas viesnīcā ienāca bārdains vīrs ar maisu, netīrās drēbēs un pasūtīja vakariņas, Izņemot viņu, šajā dīvainajā vakarā citu apmeklētāju nebija. Viesnīcas saimniekam bija garlaicīgi, tāpēc viņš apsēdās pie galda un sāka sarunāties ar garāmgājēju, — uz kurieni viņš dodas, kur bijis un kas viņš tāds ir. Nepazīstamais atbildēja, ka viņu sauc Sailass Gents, ka viņš ir akmeņkalis un dodas uz Zurbaganu meklēt darbu. Saimnieks pamanīja vienu īpatnību: Sailasa Genta acis neatspoguļoja sveces liesmu. Redzokļi bija melni un mirdzoši kā visiem, bet tajos nebija drebošā, dzeltenā punktiņa, kas parādās acīs, kad pretim sejai mirdz uguns …