Roēna ieskatījās tēva acīs:
— Pat divi punktiņi, — viņa teica. — Bet man?
Ellija piegāja viņai klāt un izpētīja māsas redzokļus;
māsa apskatīja arī Elliju, un viņas nomierinājās.
— Normāli! — paziņoja Ellija, atgriezdamās savā vietā.
— Mēs atspoguļojam uguni. Tālāk!
— No šī saimnieka novērojuma, — turpināja Futrozs,
— jūs redzat, ka saimnieks bija no sapņotāju un vērotāju cilts. Viņš neko neteica Gentam, tikai uzlika acenes un apjukumā, pat izbailēs konstatēja, ka Genta redzokļiem nav atspīduma, — tajos neatspoguļojās ne istaba, ne saimnieks, ne uguns.
— Cik tas ir labi! — teica Davenants.
— Kā tad! — nicīgi atsaucās Titānija. — Divas melnas pogas!
— Bet pogās atspīd uguns, — iebilda Roēna. — Netraucējiet Tampiko!
— Tagad mani grūti iztraucēt, — sacīja Futrozs,
— taču labāk būs, ja jūs visi atturēsieties no piezīmēm. Sailass Gents apvaicājās par ceļu. Saimnieks pateica, ka ir divi ceļi: viens taisns, īss, bet tuksnešains, otrs — divreiz garāks, toties gludi bruģēts un ved pa apdzīvotām vietām. «Man nav karietes,» sacīja Gents, «un es iešu pa īsāko ceļu.» Saimniekam bija vienalga, viņš novēlēja viesim labu nakti, ierādīja viņam istabu naktsguļai, bet pats devās pie sievas — pastāstīt, cik dīvainas acis var būt vienkāršam akmeņkalim.
Tikko atausa rīts, Sailass Gents nogāja bufetē, izdzēra glāzi degvīna un, pievērsis savus neparastos redzokļus saimniekam, paziņoja, ka aiziet. Pa to laiku viesuļvētra bija norimusies, debesis staroja, dziedāja putni, un tādā rītā jebkurš ceļš bija brīnišķīgs.
Sailass Gents uzmeta savu maisu plecos un devās uz durvīm, bet tad apstājās, atgriezās pie saimnieka un teica: «Paklausieties, Pigin, man ir kāda nojauta, par kuru es negribētu daudz runāt. Tātad, ja jūs piektajā dienā nesaņemsiet no manis vēstuli, lūdzu jūs pārmeklēt ceļu. Varbūt es jūs tur gaidīšu.»
Saimnieks tā apstulba, ka nepaspēja ne saprast, ne izsmiet Gentu, kurš pa to laiku bija izgājis un pazudis. Visu dienu viesnīcniekam nedeva mieru briesmīgā akmeņkaļa vārdi. Viņš domāja par tiem, kad gāja gulēt, un arī otrā rītā; pamodies atzinās sievai, ka Gents uzdevis viņam mīklu, kas nu ieķērusies smadzenās kā suseklis matos. Sevišķi mocīja frāze: «Varbūt es jūs tur gaidīšu.»
Sievai nebija laika iedziļināties cilvēku savādībās, viņa asi izmeta, ka viņi acīmredzot ir piedzērušies abi ar akmeņkali un tāpēc nesapratuši, ko runā. Nu arī viesnīcnieks savukārt sadusmojās un, gribēdams atkratīties no šī lietuvēna, kāpa zirgā un devās uz priekšu pa to ceļu, pa kuru bija aizgājis Gents, — cits neatlika kā vai nu vairs nedomāt par šo savādnieku, vai arī sniegt viņam palīdzību, ja nu tiešām ar viņu notikusi kāda nelaime.
Viņš iejāja mežā pa akmeņiem un grambām klāto ceļu un pēc stundas jājiena ieraudzīja, ka Gents karājas kokā …
Tortons slepus pastiepa roku pie sienas un nodzēsa elektrību. Visi uzlēca kājās. Meitenes iekliedzās, bet aukstasinīgā Titānija, brēkdama skaļāk par citiem, prasīja izbeigt muļķīgus jokus. Noteicis: «To-to! Ha-ha!» — Tortons uzdedza gaisinu.
Visiem bija platas acis. Roēna turēja roku uz sirds.
— Tas bija Tortons, — nodeva viņu Gonzaks.
— Vai tad tā var darīt! — stingri uzkliedza Ellija. — Tas ir tāpat kā aizliet aiz apkakles aukstu ūdeni!
— Es vairs tā nedarīšu, — teica Tortons.
— Davenant, pieskatiet savu kaimiņu, — palūdza Roēna. — Pārsēdictics, Torton. Uz kurieni?! Uz turieni, uz nekurieni, lūk, te.
Tortons paklausīja.
Futrozs nesteidzās. Viņam bija labi rnājās, viņš vēroja traci, kā labsirdīgs putnkopējs noskatās cigļu un sarkankrūtīšu lēkāšanā.
— Nu, — viņš vaicāja, — varu nobeigt? Daudz vairs nav palicis. Sailass Gents bija pakāries ar zeltu izrakstītā sievietes jostā. Zem viņa uz plakana akmens akurāti bija izlikti viņa amata rīki, it kā pirms nāves viņš pats vai arī kāds cits būtu vēl atradis spēku drausmīgai mistifikācijai. Starp šiem priekšmetiem bija pašnāvnieka rakstīta zīmīte. Un, nu, vēršu jūsu uzmanību uz to, cik savāds bija tās saturs: «Lai katrs, kas taisās braukt vai iet pa šo ceļu, atceras Gentu. Ceļā daudz kas ir noticis un notiks vēl. Sargieties!»
Kāpēc gāja bojā Gents, palicis noslēpums uz visiem laikiem. Kopš tās reizes neviens, kas, nevērojot brīdinājumu, aizgāja pa šo ceļu, nekad vairs neatgriezās, pazuda bez vēsts. Bija trīs gadījumi, — ar ko tieši, neatceros, bet trešais gadījums ir īpašas pieminēšanas vērts: norāvies no pavadas, pa šo ceļu metās skriet zirgs, un, par spīti visām pūlēm, to vairs neatrada.
— Tampiko, to nu tu esi pats izdomājis! — teica Eilija, kad klausītāji sakustējās. — Tiem, kas meklēja zirgu, vajadzēja iet pa noslēpumaino ceļu, un, ja viņi atgriezās… padomā pats!
— Es netaisnojosl — atbildēja Futrozs. — Visām sarežģītām lietām ir bezjēdzīgas beigas.,. Ieraudzījis gleznu, es atcerējos Gentu un nopirku to.
— Ko gan tas viss nozīmēja? — vaicāja Davenants. — It īpaši acis, kas neatspoguļo neko… Bet viņš nebija akls! Kādam medniekam acis bija pavisam maziņas kā zirnīši, taču viņš varēja lasīt avīzi pāri lielai istabai un lieliski šāva.
— Ak, ziniet ko! — iesaucās Roēna. — Mēs šausim mērķī. Pagājušo reizi Gonzaks izgāzās. Gonzak, mēs dosim jums revanšu. Ellija arī grib mācīties. Davenant, jums vajadzētu labi šaut — jums ir tik stingrs skatiens.
Šaušana sen vilināja Davenantu kā vingrinājums, kas prasa precizitāti. Tāda veida laika kavēkļi raksturīgi visiem aizrautīgiem cilvēkiem. Taču līdz šim viņam bija gadījies šaut tikai divas reizes un turklāt maksas šautuvē, piemērojoties saviem trūcīgajiem līdzekļiem.
— Es pievienojos, — teica Futrozs. — Mēs esam septiņi, kaut gan Elliju nevar pieskaitīt, jo viņa vēl arvien aizmiedz acis …
— Cik zemiski! — iekliedzās Ellija.