— Nu, protams. Sastādīsim sarakstu un noteiksim balvu, — ne divas vai trīs, bet tikai vienu, lai nebūtu nožēlojamu mierinājumu… Balvu pasniegs dāmas. Tā nosacīts visās grāmatās par turnīriem un citām sacensībām.
— Tā kā balvu saņemšu es, — Tortons paziņoja, — tad varbūt jūs atļausiet man pašam to izdomāt? Ha-hai
— Nē, tas nu ir par daudz! — sašuta Titānija. — Es nešauju sliktāk par jums un kaut vai jums par spīti saņemšu balvu.
Pēc savstarpējiem noniecinājumiem izlēma sekojošo: ja uzvarēs dāma, tad viņai ir tiesības prasīt no sliktākā šāvēja — vīrieša visu, ko vien vēlas, ja notiks otrādi, — uzvarētājs saņems balvu no Titānijas un Roēnas, kas balvu sagatavos slepeni un turēs noslēpumā.
Futrozs paņēma papīra loksni un uzrakstīja:
Liclīb nieku sacīkstes.
— Pirmais numurs. Kas būs pirmais?
— Atļaujiet man būt pēdējam, — pie viņa griezās Davenants, uztraukdamies un kaislīgi vēlēdamies iegūt balvu.
— Pēdējais grib būt pirmais, — uzminēja Titānija.
— Davenant, ejiet pirmais! — piedāvāja Roēna.
Bet viņš nebija ar mieru, lai arī kā gribējās darīt visu, ko vien lūgtu Roēna, Ellija vai Futrozs. Viņš gribēja uzvarēt un tāpēc — skaidri zināt, kādi pārējo dalībnieku sasniegumi viņam jāpārspēj.
— Tas kļūst interesanti, — Gonzaks piezīmēja. — Daži no mums ir diezgan uzstājīgi. Bet es šaušu ar jebkuru numuru, kādu man noteiks.
Beidzot saraksts bija sastādīts. Titānija — pirmā, Roēna — otrā, Tortons — trešais, Gonzaks — ceturtais un Davenants — piektais. Pirms visiem citiem atļāva trīs reizes izšaut Ellijai, jo viņa ļoti lūdzās.
Roēna un Titānija izgāja blakus istabā apspriest balvu un atgriezās ar gluži vientiesīgām sejām, noiikdamas uz galda kaut ko mazu, smagu, avīžu papīrā ietītu. Pēc tam viņas paskatījās viena uz otru un zīmīgi nolaida acis.
— Kaut kāda blēdība? — jautāja Futrozs, grasīdamies aptaustīt sainīti.
Bet sacēlās brēka:
— Tampiko, tas nav godīgi!
Futrozs piezvanīja un pavēlēja kalpotājam atnest mērķi un mazkalibra šauteni, kuras lode nebija resnāka par piezīmju grāmatiņas zīmuli. Mērķi novietoja uz terases, atverot viesistabas stikla durvis. Šaut vajadzēja, stāvot iekšējās durvīs, soļus divdesmit no mērķa. Tas bija četrstūrains kartons uz trīskājaina paliktņa. Kvadrāta koncentriskie riņķi bija apzīmēti ar skaitļiem, kas gāja no centra uz āru: 500, 250, 125 utt., bet centrs — melns riņķītis vienas collas caurmērā — nozīmēja tūkstoti.
— Nu, Elli], — Futrozs teica, pielādēdams šauteni, — nāc šurp. Nostājies te.
— O, tēti, es visu lieliski zinu. — Ellija saknieba lūpas, saraukusi pieri, pacēla šauteni un plati izspēra kāju uz priekšu, bet pēkšņi no bailēm aizmirsa visas pamācības un, spiezdama pirkstu garām gailim, samiedza acis. Šautenes stobrs paslējās gaisā, sašūpojās, un Ellija, acis aizmiegusi, cenzdamās nedzirdēt bēgošo skatītāju spiedzienus, nospieda gaili un izšāva zeltītajā karnīzē.
Iestājās dziļš, pazemojošs klusums.
— Ko? Es trāpīju? — jautāja Ellija, tad tumši nosarka, asaru pilnām acīm uzmanīgi nolaida šauteni uz paklāja un aizgāja pie dīvāna, kur apsēdās, apskāvusi tēva plecus, noslēpa seju viņam pie krūtīm un iesmējās.
— Gribi pamēģināt vēlreiz? — jautāja Futrozs. — Bet tikai klausi maniem padomiem.
— Pateicos. Pamēģiniet jūs kāds tā izšaut kā es.
— Tiešām! — teica Roēna.
— Ak, ak! Tu šauj vēl sliktāk par mani.
— Pirmais numurs! — Gonzaks pasludināja. — Titānija Alserveja!
Titānija nostājās savā vietā (katram vajadzēja izšaut septiņas reizes), augstprātīgi paskatījās apkārt, ar graciozu žestu, it kā darītu to aiz laipnības, slinki pielādēja šauteni un šāva, nobērdama savu tiesu gandrīz netēmējot. Bija dzirdama tikai šautenes aizslēga metāliskā, slīdošā skaņa un paklusie šāvienu paukšķi. Viņa nodeva ieroci Roēnai, un visi devās apskatīt mērķi.
Divi caurumiņi bija uz 250, viens uz 125, un četri dažādas vērtības, bez mazākiem skaitļiem; kopskaitā — 750 punktu. Šāvienu pēdas pārsvītroja ar sarkanu zīmuli.
— Es pūlējos Tortona dēļ, — paziņoja Titānija. — Tagad es paskatīšos, vai viņš vēl ir tik pašpārliecināts, kā pirmīt runāja.
— Un tomēr — ha-ha! — jūs neiesitāt tūkstoti! — iedzēla Tortons.
— Labi, labi, paskatīsimies!
Pienāca Roēnas kārta. Davenants saprata, ka viņa uztraucas un cenšas. Viņš domās palīdzēja viņai, saspringdams pirms gaiļa nospiešanas, un ar aizturētu elpu čukstēja: «Precīzāk, precīzāk.»
— Neskatieties uz mani, — Roēna teica, — un nesmī- diniet.
Tas attiecās uz Gonzaku, kurš paklausīgi novērsās. Roēna tēmēja ilgi, bet šāviena laikā stobrs mazliet drebēja. Katru reizi, sākdama tēmēt, viņa viegli atbīdīja ar roku matus no pieres un, pastiepusi zodu, piekļāva laidnei vaigu ar sevišķu, tikai viņai vien piemītošu intīmu kustību.
Punktus skaitīja Davenants, taču acīmredzot neobjektīvi, jo kādu trāpījumu uz 250—125 robežas izsludināja par 250, ar ko pārsteidza un sasmīdināja meiteni.
— Jūs esat ļoti labs, Davenant, — viņa teica, — bet man tas nav vajadzīgs. Atzīmējiet, lūdzu, pie simt divdesmit pieci.
Pēc Ellijas un Tortona sīkumainās pārbaudes izrādījās, ka Roēna sašāvusi pieci simti piecdesmit punktu,
— O, nav sliktil — teica Futrozs. — Jo vairāk tāpēc, ka pagājušo reizi nabadzīte apmierinājās ar simt piecdesmit.
— Skaidrs! — Roēna iesaucās, lēkādama un šauteni vicinādama. — Kam jāšauj? Torton, jums.
— «Valdot vispārējam klusumam,» — teica Gonzaks, — «Atlasas strēlnieks iedzina ar lodēm naglu no piecsimt metru attāluma.»
— Visgardāk smejas pēdējais, — atbildēja Tortons.
Viņš saņēma šauteni kreisajā rokā un pasvieda to kā