Padomājis viņš turpināja:
— Nezinu, cik gadu paies, tikai Kapernā uzplauks pasaka, kuru visi ilgi atcerēsies. Tu, Asola, kļūsi liela. Kādu rītu jūras tālē saulē atmirdzēs sārta bura. Baltā kuģa mirdzošais sārto buru blāķis, viļņus šķeldams, peldēs taisni uz tevi. Sis brīnišķīgais kuģis slīdēs klusi, bez kliedzieniem un šāvieniem. Krastmalā sapulcēsies daudz ļaužu, pilni izbrīna un bijības; arī tu būsi tur. Kuģis majestātiski piestās pie paša krasta, skaistai mūzikai skanot; vienos tepiķos, zeltā un ziedos no kuģa atpeldēs ātra, grezna laiva. «Kādēļ jūs še ieradāties? Ko jūs še meklējat?» ļaudis ostā vaicās. Tad tu ieraudzīsi drosmīgu, daiļu princi, viņš stāvēs un izstieps pret tevi rokas. «Esi sveicināta, Asola!» viņš sacīs. «Tālu, tālu no šejienes sapnī es ieraudzīju tevi un ierados, lai uz visiem laikiem aizvestu tevi uz savu valsti. Tur mēs dzīvosim kopā plašā rožu ielejā. Tev būs viss, ko vien tu vēlēsies; mēs dzīvosim tik draudzīgi un laimīgi, ka tava dvēsele nekad nezinās, kas
ir bēdas un asaras.» Viņš iesēdinās tevi laivā, aizvedīs uz kuģa, un tu uz visiem laikiem aizbrauksi uz to krāšņo zemi, kur mājo saule, un zvaigznes nolaidīsies no debesim, lai sveiktu tavu ierašanos.
— Tas viss notiks ar mani? — klusi vaicāja meitene.
Viņas nopietnajās acīs atmirdzēja prieks un paļāvība.
Bīstams burvis taču nerunātu tā; viņa piegāja tuvāk.
— Varbūt jau ieradies … tas kuģis?
— Tik drīz vēl ne, — attrauca Egls — kā jau teicu, tev vispirms jāizaug lielai. Tad… ko tur runāt? Tas tā būs! Ko gan tu darīsi tad?
— Es? — Asola palūkojās grozā, bet, kā redzams, neatrada nekā tāda, kas varētu noderēt par pietiekamu atlīdzību. — Es viņu mīlētu, — viņa steidzīgi pateica un ne visai pārliecinoši piebilda: — Ja vien viņš nekautos.
— Nē, nekausies, — sacīja burvis, noslēpumaini pamirkšķinādams, — nekausies, es galvoju par to. Ej, meite- nīt, un neaizmirsti, ko tev sacīju starp diviem guldzie- niem smaržīga degvīna un apceri par katordznieku dziesmām. Ej. Miers lai tavai pūkainajai galviņai!
Longrens strādāja savā mazajā sakņu dārzā, aprušinādams kartupeļu cerus. Galvu pacēlis, viņš ieraudzīja Asolu, kas skriešus steidzās pie viņa ar priecīgu un nepacietīgu seju.
— Nu, lūk… — viņa sauca, pūlēdamās atgūt elpu, ar abām rokām satvērusi tēva priekšautu. — Klausies, ko tev pastāstīšu … Tur tālu krastā sēž burvis …
Viņa savu stāstu sāka ar burvi un tā interesanto pareģojumu. Domu drūzma neļāva viņai tekoši atstāstīt notikušo. Tālāk sekoja burvja ārējais apraksts un tikai iad — gluži pretējā secībā — aizbēgušās jahtas gūstīšana. Longrens noklausījās meitenē, nepārtraucis to, bez smaida, un, kad tā beidza, viņa iztēle ātri atveidoja nepazīstamo veco vīru ar aromātisku degvīnu vienā un ar rotaļlietu otrā rokā. Viņš novērsās, bet, atcerējies, ka bērna dzīves svarīgos notikumos cilvēkam jābūt nopietnam un pārsteigtam, svinīgi pamāja ar galvu, sacīdams:
— Tad tā, pēc visām pazīmēm spriežot, tas tomēr būs bijis burvis. Gribētu viņu redzēt… Bet tu, kad atkal iesi uz, pilsētu, nenogriezies sāņus, mežā var viegli nomaldīties.
Nometis lāpstu, viņš apsēdās pie zemā, pītā žoga un nosēdināja meiteni sev uz ceļiem. Briesmīgi piekususi, viņa mēģināja vēl atstāstīt visu sīkāk, bet tveice, uztraukums un vārgums vedināja uz snaudu. Plaksti pievērās,galva noslīga uz tēva drošā pleca, vēl mirklis — un viņa jau ieaijātos sapņu pasaulē, kad, pēkšņu šaubu satraukta, Asola nosēdās taisni ar pievērtām acīm un, dūrītes atspiedusi pret Longrena krūtīm, skaļi noprasīja:
— Kā tu domā, vai brīnišķīgais kuģis ieradīsies pēc manis vai ne?
— Ieradīsies, — mierīgi atbildēja matrozis, — ja jau tev tā sacīts, tad noteikti būs.
«Paaugsies, aizmirsīs,» viņš nodomāja, «bet šobrīd,,, nav vērts atņemt viņai tādu rotaļlietu. Nākotnē tev daudz iznāks skatīt buras, ne jau sārtas vien, arī netīras un plo- sīgas; iztālēm — greznas un baltas, tuvumā — skrandainas un nekaunīgas. Svešinieks ir pajokojis ar manu meiteni. Lai jau! Šis joks nav ļauns! Paskat tikai, kā samocījusies, — pusi dienas pavadījusi mežā, biezoknī. Bet par sārtajām burām lai domā tāpat kā es, tev būs sārtas buras.»
Asola gulēja. Longrens, ar brīvo roku izņēmis pīpi, aizsmēķēja, un vējš aizpūta dūmus caur pīteņa žogu krūmā, kas auga līdzās sakņu dārzam. Pie krūma, ar muguru pret žogu, košļādams pīrāgu, sēdēja jauns ubags. Tēva saruna ar meiteni to uzjautrināja, bet labās tabakas smarža modināja iekāri.
— Saimniek, dod nabaga cilvēkam uzpīpēt, — viņš uzrunāja Longrenu caur pīto žogu. — Mana tabaka, salīdzinot ar tavējo, nav tabaka, bet, var sacīt, gatavā inde.
— Labprāt, — Longrens pusbalsī atbildēja, — bet tabaka atrodas tajā kabatā. Man, redzi, negribas modināt meitiņu.
— Liela bēda! Pamodīsies un atkal aizmigs, bet ceļiniekam būs ko uzpīpēt.
— To nu ne, — attrauca Longrens, — gluži bez tabakas tu taču neesi, bet bērns ir noguris. Ja gribi, pienāc vēlāk.
Ubags nicīgi nospļāvās, uzmauca tarbu uz rungas un kodīgi piebilda:
— Princese, ko tu neteiksi. Sadzinis viņai galvā tos aizjūras kuģus! Gatavais ērms, un vēl esot saimnieks!
— Klausies, — Longrens noskaities čukstēja, — man šķiet, ka es pamodināšu viņu, bet tikai tādēļ, lai sadotu tev pa kaklu. Taisies, ka tieci!
Pēc pusstundas ubags sēdēja traktierī pie galda kopā ar kādu duci zvejnieku. Viņiem aiz muguras, vīrus aiz piedurknēm raustīdamas vai noceldamas pār viņu pleciem glāzes ar degvīnu, — protams, sev, — sēdēja dūšīgas sievas ar kuplām uzacīm un rokām, apaļām kā bruģa akmeņi. Ubags aizvainots un dusmīgs stāstīja: