pistoli, proti, nelika pie pleca, bet šāva ar izstieptu roku.
— Aplī ar ciparu 500, — viņš ieskatījies paziņoja, tad izšāva ar labo roku.
— Tikai divas rokas, — raudzīja pajokot Gonzaks, kuru pārņēma skaudība.
— Mums pietiks. Ha-ha!
Ņemot šauteni pamīšus gan vienā rokā, gan otrā, Tortons blieza savas lodes mērķī un klanījās uz visām pusēm kā aktieris pie rampas.
— Kāda nekaunība! — Titānija bija sašutusi.
— Jums, Titānija, vajadzēs atzīmēt manus trāpījumus, — bargi paziņoja Tortons, — jo jūs izsmējāt mani, kamēr es vēroju jūsu lielīgās izdarības.
Lūpas sakniebusi, Titānija paņēma zīmuli un piegāja pie mērķa.
Tortons bija sašāvis deviņsimt divdesmit punktu, netrāpot centrā, un visi aiz brīnumiem noelsās, bet atklājās sazvērestība.
— Tā ir sagadīšanās, — teica Roēna, līdzjūtīgi raudzīdamās uz apstulbušo strēlnieku, — ne vairāk kā laimīgs gadījums.
— Protams, sagadīšanās, — pievienojās Gonzaks.
— Mežonīga, nejēdzīga sagadīšanās! — iesprauda Tita Alserveja.
Futrozs smējās.
— Tēt, ko tu smejies? — jautāja Ellija, ievilkdama vaigus un lielām, vērīgām acīm skatīdamās uz Tortonu. — Tortons kļūdījās. Viņš negribēja trāpīt. Vai ne, jūs taču to negribējāt?
— Piķis ar jums! — sašutumā iebrēcās Tortons, — Deviņi simti divdesmit. Ko jums vēl vajag?
— Taču ne pusotra tūkstoša, — Titānija iebilda,
— Nebēdājieties, Torton, — Roēna mierināja, — nākošo reizi jūs trāpīsiet pa īstam, labprātīgi.
— Sīkās, skaudīgās dvēselītes! — ierēcās Tortons,
Viņu vēl paķircināja un atstāja mierā.
— Es tomēr saņemšu balvu, — viņš paziņoja un svinīgi nosēdās uz dīvāna.
Nākošais bija Gonzaks. Viņš šāva, sardoniski smīnēdams, vāji trāpīja un bija tik iedomīgs uz sevi, ka viņa trīssimt punktus vajadzēja pārskaitīt vairākas reizes. Pie tam viņš apgalvoja, ka viņam iesmērētas patronas, kam izbērta puse pulvera.
— Davenant, jums, — sacīja Futrozs. — Baidos, ka pēc Tortona jūs esat tikpat bezcerīgā stāvoklī kā es.
Davenants ieraudzīja Roēnas melnās acis, kas bikli palūkojās viņa noslēgtajā sejā.
— Davenant! Lūdzu, Davenant! — Ellija kliedza,
— Ko jūs vēlaties? — viņš jautāja, smaidot pustumsā, no kuras viņam pretim mirdzēja pārējo acis.
— O, Davenant! Es gribu.,. — Ellija aizspieda muti ar plaukstu, ar otru roku pieskardamās aizsainim. — Esiet tikai mierīgs!
— Esiet, esiet mierīgs! — auroja pārējie,
— Es nezināju, ka tiesneši ir neobjektīvi! — sacīja Tortons.
— Tiesneši kā jau tiesneši, — Gonzaks piezīmēja. — Un vēl runā, ka sievietēm vajadzētu ieņemt tiesas amatus.
— Klusāk! — apsauca Roēna.
Nostājies vietā, Davenants tā uztraucās, ka viņam sāka trīcēt rokas. «Vai tiešām es gribu būt pirmais?» viņš nodomāja, pats brīnīdamies, cik karsti vēlas saņemt noslēpumaino balvu. Bija redzams, ka viņa sasprindzinājums pārņēmis visus. Ar savu kaislīgo satraukumu viņš neviļus lika gaidīt pārsteigumus, un šīs gaidas vajadzēja attaisnot. Viņš nobijās, sastinga un sāka tēmēt. Tikko viņš
Ieraudzīja aiz grauda smailītes melnos lokus, kas atgādināja sīpola šķērsgriezumu, bailes pārgāja, bet mērķis sāka tuvoties, kamēr izrādījās pašā stobra galā, kas nu šķita ieduramies pašā mērķī. Viņš pavirzīja graudu uz centrālā riņķa apakšējo līniju un saprata, ka tā būs kļūda. Šautenes īpatnības atbalsojās viņa dvēselē. Viņš redzēja graudu un mērķi tik skaidri, it kā tie būtu savienoti ar viņa pirkstiem. Jūtot, ka ir kļūdījies, Davenants novirzīja graudu pie centrālā punkta kreisās robežas un atkal kļūdījās, jo nu lodei vajadzēja izsist apli ar ciparu 500. Viņš neizprata, kāpēc to zina, bet tas bija tieši tā un ne citādi. Tad, novadījis graudu punkta labajā malā, mazliet zemāk par tā centru, nevis vienā līmenī ar to, un vairs nejuz- dams šaubas rokā, kuras pirksts gulēja uz gaiļa, Davenants, pats iekšēji lidojot uz mērķi, nospieda gaili un ieraudzīja, ka ir trāpījis centrā, jo tur paspīdēja iesistais caurums. Neredzot nekā, tikai šo spožo punktu, sajūsmā, aukstā kā dzirkstošs ledus, un pilnīgā pārliecībā, kas kļuva jau mokoša, kā brīnuma pārsteigts, Davenants izšāva pārējās lodes citu pēc citas, tverdams tikai to momenta punktu, kad noskanēja «tak», un, neko neapjēgdams un elpodams kā pēc cīņas, ar aizžņaugti pukstošu sirdi gāja pie mērķa.
— Urā! — iesaucās Roēna, kas pirmā bija pieskrējusi pie mērķa, un, pagriezusies pret Davenantu, saķēra viņu aiz pleciem un bīdīja skatīties: — Redziet, ko jūs esat izdarījis!
— Kas tur ir? — sauca ieinteresētais Futrozs.
— Viņš trāpījis tūkstotī! — Ellija kliedza.
— Visas centrā, — teica Titānija pieklājīgā sašutuma tonī.
Futrozs piecēlās un gāja skatīties. Davenants klusēdams smaidīja un lūkojās apkārt, beidzot arī piegāja klāt un nostājās pie mērķa. Iesācējam tas tiešām bija varoņdarbs. Divi caurumi pat bija saplūduši ar malām, veidojot kaut ko ģitārai līdzīgu, trešais bija mazliet zemāk, un četri pārējie — pie pašas centrālā loka iekšējās malas.
Šī pilnīgā un negaidītā Davenanta uzvara sapulcināja visus ap viņu, Ellija kratīja viņa roku, Roēna atņēma šauteni un atslēja to pret sienu. Gonzaks, acis ātri mirkšķinādams, blenza uzvarētājā, bet Tortons, apspiedis skaudību, jautāja:
— Kā tas varēja notikt? Jūs tātad esat čempions?.
— Nekas tamlīdzīgs, — atbildēja Davenants, kuru mulsināja vispārējais saviļņojums. — Es jums pastāstīšu. Esmu šāvis tikai dažas reizes mūžā, ne labāk par Roēnu …