— Pateicos, — meitene teica, zobgalīgi paklanīdamās.
— 0, es negribēju… — uztraucās Davenants, bet, saņēmis mierinošu mājienu, turpināja: — Es šāvu slikti, bet šodien man kaut kas uznāca. Es pats nesaprotu, ticiet man, esmu pārsteigts ne mazāk par jums.
— Es pazīstu šo sajūtu, Davenant, — Futrozs sacīja,
— galva deg un zem lāpstiņas tāds histērisks vēsumiņš?
— Gandrīz tā.
— Bet jūs ļoti gribējāt? — nopietni jautāja Roēna, ar skatienu pavēlēdama atbildēt tikpat nopietni.
— Jā, ļoti, — atzinās Davenants un nosarka. — Visi taču gribēja.
— Jums taisnība. Saņemiet balvu. Kurš no jums uzminēs, kas ir iekšā?
Tā runādama, viņa pacēla aizsaini un, redzot, ka Gonzaks noliecas, deva viņam to paostīt.
— Smaržas? — viņš vaicāja.
— Ko-o-o?!
— Pulkstenis ar uzrakstu? — prasīja Tortons.
— Roēna, parādi viņiem! — Ellija iesaucās.
— Protams, nevajag mocīt Davenantu, — piezīmēja Futrozs.
Tirejs saņēma aizsaini un kautrīgi to atraisīja. Tur bija mazs sudraba briedis uz dūmakaina kristāla pamatnes. Briedis šķita stāvam dziļā mežā; pacēlis galvu, kaklu izstiepis, viņš ieklausījās vai sauca — to nevarēja noteikt, bet viņa ragi gandrīz skāra muguru. Briedi meitenes bija atradušas mātes atstātajās mantās.
— Nopietna balva, — teica Futrozs un kļuva domīgs.
— O, tik labu es negaidīju! — naivi jūsmoja Tirejs.
— Tagad jums pieder briedis, — sacīja Ellija, redzot prieku, ar kādu Davenants saņēma skaisto figūriņu.
Gandrīz tūlīt pēc balvas izsniegšanas Titānija Gonzaka un Tortona pavadībā aizbrauca mājās. Davenantam negribējās iet reizē ar citiem, un viņš aizkavējās, taču, uzzinājis, ka ir jau divpadsmitā stunda, arī beidzot piecēlās. Ja būtu iespējams, viņš sēdētu līdz rītam.
— Vai jūs negribat iziet noslēpumaini? — teica Roēna.
— Tas būtu labi pēc visa. Un jums tas piestāv. Mūsu dārzā ir Sezams, bet Sezama atslēga tētim kabatā.
— Jā, — atbildēja Futrozs, apspiezdams žāvas, — šī atslēga kalta no Ričarda Lauvassirds zobena, rūdīta pūķa asinīs un atdara durvis, tikai nosaucot vārdu «Ar- gazanturs».
— Dod mums «Argazanturu»! — Ellija pastiepa roku.
— Tampiko, dodl
— Varbūt Davenantam labāk patiktu tās durvis, pa kurām viņš ienāca?
— Neatbildiet viņam, — pavēlēja Roēna, — tētis vēl pierunās jūs. — Atslēgu paņēmi, Ellij?
istabene atnesa Tireja cepuri. Viņš atvadījās no Futroza un izgāja caur terasi dārzā.
Meitenes gāja viņam blakus, draiskuļodamas un smiedamās. Sejas viņš nevarēja saredzēt. Brīnumainais, tumšais ceļš vecajā dārzā bija noslēpumaina un tīra saviļņojuma pilns. Davenants jutās bezgala laimīgs, taču vēl labāk viņam patiktu palikt šeit, zem koka, kamēr visi guļ, lidz pat rītam.
Viņi nogriezās, izgāja cauri krūmiem pie mūra, kurā bija augsta, dzelzs vārtiņu noslēgta niša. Aiz vārtiņiem šķērsielā skanēja soļi un riteņu rīboņa.
Roēna sāka slēgt, bet viņai pietrūka spēka, un atslēga nokrita zālē. Pēc kritiena skaņas Davenants to tūlīt atrada un uzlika atslēgai delnu.
Tikko viņš bija iesaucies: «Atradu!» — divas rasā nosalušas meiteņu rokas uzdūrās viņa delnai un sažņaudza to.
— Es atradu, bet jūs pirmais saķērāt, — Roēna mēģināja atbīdīt viņa pirkstus, bet viņai gadījās Ellijas roka.
— O, — teica Roēna, — kur tad ir jūsu roka?
— Seit.
— Te tā ir, zem manas! — Ellija spēcīgi piespieda Tireja roku. — Es jau pieskāros atslēgai, goda vārds, Roēna, bet viņš izblēdījās!
Trīs rokas gulēja valgajā zālē, sildot cita citu, beidzot atslēga kaut kā gadījās pie Roēnas, un viņa gavilēdama pielēca kājās.
— Ļaujiet, es atslēgšu! — piedāvāja Davenants.
— Slēdziet. «Argazantur!» — viens!
— «Argazantur!» — divi! — iespiedzās Ellija.
— «Argazantur!» — trīs! — teica Davenants, pieveicis smago atslēgu.
Viņš atvēra dzelzs vārtus un izgāja, taču atskatījies apstājās.
— Ejiet, ejiet! — sauca meitenes un, vārtiņus pievērušas, nobeidza: «Ar labu nakti!»
— Ar labu nakti! — atbildēja Davenants. Atslēga noskrapstēja.
«Tagad viņas steigšus skrien atpakaļ,» nodomāja Tirejs un pa mēnesnīcas un ziedu ceļu gāja mājup.
V nodaļa
Davenantam atvēra durvis vecā Gubermane, kas vienmēr steidzās nolūkot, vai īrnieks neskūpsta uz sliekšņa kādu meiteni. Šoreiz viņai padomā bija kas cits, un Tireju gaidīja tik pretīga satikšanās, ka viņš, ja vien to zinājis, labāk vispār nebūtu nācis mājās.
Gubermanes pelēkajās acīs dega nevaldāma ziņkārība, kāre izošņāt un urķēties cita dzīvē. Dziļdomīgā liekulībā nopūzdamās, viņa atvēra durvis. Cietiem pirkstiem sagrābusi Davenanta plecu, vecene čukstēja:
— Nabaga puisīt! Saņemieties! Dievs sūta jums prieku! Viņš ir atnācis un gaida jau divas stundas jūsu istabā. Viņš ir tik nožēlojams, nelaimīgs. Saņemiet spēkusl
— Kas gaida? Kas ir atnācis? Tiešām atnācis? — satraukti vaicāja Davenants, neapzinīgi iedomājies Galeranu un atkāpdamies, jo vecene dvašoja dīvainos vārdus viņam tieši sejā.
— Dievs, stāvi viņam klāt! Jūsu tēvsl
— Nevar būt!
— Ak, neuztraucieties tā! Tas ir liktenis. Ejiet, ejiet pie tēva!
Davenants metās uz priekšu un atvēra durvis.
Pie galda uzkucies sēdēja noskrandis, piedzēries vīrs ar uzblīdušu, ļaunu seju. Piecēlies viņš patētiski pastiepa rokas.
Gubermane lēni pievēra durvis, nespēdama atiet nost no tām.
— Dēls?! — svešinieks teica.
Davenants atkāpās. Viņš pazina cietuma dziesmu izpildītāju Mēnesnīcas bulvāra restorānā. Vārds «dēls» viņu nokāva. Jūtot uzmanību kaut kur aizmugurē, Davenants pagriezās pret durvīm, kur ēnā slēpās Gubermanes sarkanais, asarainais deguns.