— Prom! — viņš teica.
Durvis noraustījās un aizcirtās,
— Kāds dēls? — jautāja Davenants. — Kas jūs esat?
— Nozīmīgs moments! — atbildēja skrandainis. — Mans dēls — tu, Tirej Davenant. Es — tavs tēvs.
— Es domāju, ka jūs esat miris, — nočukstēja Davenants mulsdams un drebēdams, kā spriedumu gaidot. — Bet kā jūs to pierādīsiet?
— Nepatīkami? Jā? — Franks jautāja.
— Es nezinu. I\o es varu darīt?
Franks paraustīja plecus.
— Es arī neko nevaru darīt, — viņš paziņoja. — Tātad satikšanās nav izdevusies. Man vajadzēja ierasties automašīnā. Visnepateicīgākā lieta — iztēloties tikšanos pēc tik ilgiem gadiem. Ko tu drebinies?
— Man vajag pierādījumu, — izmisumā teica Davenants, kaut arī radniecības instinkts un atmiņas par tēva portretiem atklāja rūgto patiesību, kurai viņš pretojās ar visu savu būtni. Viņa priekšā stāvēja nevis sapņotājs, kas, burvju bungām skanot, nokļuvis citā pasaulē, bet netīrs vazaņķis.
— Jūs dziedājāt dārzā kā ubags, — teica Tirejs. — Bet nu atnācāt.
— Ak tā? Tu mani redzēji, bet nepazini?! Esi nolādēts! — iešņācās Franks, kam bija apnicis tēlot saviļņojumu. — Esmu pieradis paēst, saproti? Vārdu sakot, esam iepazinušies. Kādreiz tev bija pieci gadi. Tavi agrākie vaibsti saglabājušies vēl tagad. Jocīgi! Uz kurieni iesi? Mēs vēl esam tikai sākuši runāt.
— Vajag, — teica Tirejs, pats nezinādams, kāpēc grib iet, — Es drīz atgriezīšos.
— Tādā gadījumā atnes pudeli vīna. Nauda ir? Man liekas, tu esi izaudzis bezjūtīgs. Skaties un samierinies: es esmu tavs tēvs.
Tirejs truli paskatījās uz viņu un izgāja bez cepures gaiteni, kur, aizmirsis virzienu, pagriezās uz viesistabas atvērtajām durvīm. Tur pie galda sēdēja Gubermanis ar sievu. Ieplestām mutēm viņi bija pārvērtušies dzirdē un uzmanībā. Pamanījuši īrnieku, Gubermaņi raudzīja piecelties, bet palika sēžam, blenzdami uz Tireju tik cieši, it kā viņš ietu pa virvi. Noliedzoši papurinot galvu par zīmi, ka ir kļūdījies, Davenants sameklēja ārdurvis un izgāja uz ielas.
Viņam nebija kur iet, nebija ko darīt skaļajā garāmgājēju pūlī. Viņš skumji pavēra durvis, lai atgrieztos, bet atcerējās vīnu un pārgāja pāri ielai; kādu laiku stāvēja veikalā pircēju drūzmā, kas neļāva gremdēties tik necilvēcīgi uzbrukuša jās sāpēs. Futrozu namā pavadītā vakara iespaidi vēl pulsēja kā ass nervs viņa dvēselē, bet pašas jūtas jau bija pagaisušas; tēva atgriešanās bija kā nodevīgs sitiens, pēc kura ūdenī iegrūstais vairs netiecas pēc krasta pastaigas jaukumiem, bet domā tikai par glābiņu.
Tirejs atgriezās, pūlēdamies saņemties un atkārtodams: «Tomēr viņš ir mans tēvs!» Bet šo vārdu apjausma nomāca vēl vairāk. Tireju daļēji glāba dabiska ziņkāre — cietumnieka sāpīgā ziņkāre, kas pamostas pēc tam, kad atslēga noskrapstējusi kameras durvīs, apliecinot, ka cilvēks aprakts dzīvs, un slimīgā apziņa sāk pamazām interesēties par kameras iekārtu un skatu aiz režģotā loga.
Davenants atgriezās, un šoreiz viņu ielaida kalpone, jo pat vecā Gubermane neuzdrošinājās vēlreiz ieskatīties sejā sagrauztajam īrniekam, kura istabā bija notikusi tik reta un smaga scēna.
— Es atnesu vīnu, — teica Davenants, nolikdams pudeli uz galda. — Kā jūs mani atradāt? Jums jāzina, ka es jūs gandrīz nemaz neatceros. Tagad, skatoties uz jums, kaut kas nāk atmiņā. Jums neveicās? Kāpēc jūs pametat mūs?
Pa īso brīdi, kamēr Franks klusēja, Tirejs uzmanīgi apskatīja viņu, sēdēdams istabas kaktā. Klaidonis, aprautiem, bet ciešiem skatieniem pētīdams dēlu, saglabāja netīrajās ūsās saspīlētu smaidu, kas piešķīra viņa sejas izteiksmei mežonīgu un reizē smalku, šim brīžam pavisam neatbilstošu divdomību. Viņa vecā tumša ševiota žokej- nīca vāļājās uz galda ar oderi uz augšu, bet cepurē bija iemesta skārda tabakdoze. Uz vāciņa bija attēlota kaila sieviete ar krāšņiem matiem. Ģērbies saplēstā matrožu vamzī no kādreiz tumša, bet tagad netīri izbalējuša zila flaneļa, melnās lastiņa biksēs ar četrstūrainiem ielāpiem ceļgalos, iešūtiem centīgi, bet greizi, kā lāpa vīrieši, kas spiesti nēsāt kabatā adatu un diegu spolīti, Franks Davenants sakumpis sēdēja pie galda. Viņa vamža atpogātā apkakle rādīja veļas skrandas grūti nosakāmā krāsā. Kājās bija vecas ādas galošas. Runādams viņš izvilka pīpi ar apgrauzītu iemuti un piebāza to ar ielās salasītu cigāru galu maisījumu. Iespiedis tabaku pīpē ar īkšķa nagu, dzeltenu kā sīpola miza, tēvs vēlreiz paskatījās uz dēlu pāri iededzinātā sērkociņa liesmai, nometa to un ķērās pie pudeles, izraudams korķi ar saliekamā naža viļķi. Davenants pasniedza glāzi.
— Ak dievs! Kas ar jums noticis? — jautāja Tirejs, nodrebēdams sāpēs un niknumā.
— Esmu kritis. — Franks izdzēra vīna glāzi un apsū- kāja ūsas. — Tā mēdz runāt, tu būsi dzirdējis šo nodrāzto izteicienu. Bet vispirms pastāstīšu, kā es tevi uzmeklēju. Redzi, Tiri…
Sis pamazināmais vārdiņš «Tiri», kā viņu vienmēr bija saukusi māte, Tireju daļēji samierināja. Atgriešanās ieguva reālu raksturu. Pamanījis viņa satraukumu, Franks atkārtoja:
— Jā, Tiri, šo vārdu es tev izdomāju. Kornēlija gribēja nosaukt tevi par Trēri… Starp citu, tas ir vienalga… Tad, lūk, es iegāju namā, kur mēs toreiz dzīvojām. Tur vēl dzīvo Pigals, tev vajadzētu viņu atcerēties, viņš uzdāvināja tev koka lielgabalu. Nu, tagad viņš vairs nestrādā dzelzceļu pārvaldē, bet vispār… Kaut arī… Jā, par ko es runāju? Viņa meita strādā bankā. Nu jā! Viņš man pastāstīja, ka tu strādā pie ITendersona par ratiņstūmēju, bet Hendersons nosūtīja mani pie Kišlota. Tā tu uzreiz parādījies manu meklējumu horizontā.