—- Kišlots uzzināja, ka jūs.,. Ka es esmu jūsu…
Kā gan savādāk? Viņš man visu par tevi izstāstīja. Favorīts?! Kā tev tas izdevās, Tiri, kluso prātvēder, tu esi sagrābis treknu kaulu un vari tikt pie bagātas sievas, vai ne? Kura no abām? Viena ir jau nobriedusi… Kaut arī tev jābūt ļoti gudram un izmanīgam līdz pat galam, lai norautu tādu kumosiņu! Tavas mātes vecāki neko nedeva Kornēlijai pūrā, tāpēc mans pasākums sabruka… Kaut arī… Jā, es mīlēju tavu māmiņu, šo nabadzīti ar lielām, lielām acīm, tomēr mani aplaupīja.
Klausoties tēva valodā, kurā bija manāma agrākā izteiksme — vēl arvien saglabātā prasme savienot domu ar intonāciju, kas tik dīvaini neatbilda vārdu saturam, Davenants sastinga. Viņu apdvesa izlaidības pretīgā elpa.
— Tad tāpēc jūs atnācāt pie manis? Jūs esat tēvs? — iekliedzās Davenants, valdīdams naida asaras. — Neuzdrošinieties runāt neko tādu ne par Futroziem, ne par māti! Es tikko biju pie Futroza. Tur man bija labi, un nekad, nekad, — vai jūs dzirdat, tēvs? — nekad man nav bijis tik labi kā tur! Bet jūs to nesapratīsiet. Es nevaru jums to izstāstīt un arī negribu, — viņš piebilda, caur pieri vērodams Franku Davenantu, kurš, smagos plakstus
nolaidis, klausījās, meklēdams šajos dēla vārdos rakstura īpašības, kas varētu noderēt.
— Dzirdu, dēls, — dzēlīgi atbildēja Franks. — Sākumā es domāju, ka tu neesi sentimentāls. Tas ir draņķīgi. Starp citu, mūsu tuvība vēl tikai sākas. Gan redzēsim.
— Es neesmu nedzīvs priekšmets, — Davenants teica. — Ko jūs esat nolēmis darīt?
— Ha-ha! Neko, Tiri, tik tiešām neko.
— Kāpēc jūs atgriezāties?
— Mīļais, šeit es iegriezos pa ceļam uz Helgju. Es, patiesību sakot, nepatiku «Delfīna» kapteinim, jo pierādīju viņam, ka no juridiskā viedokļa biļetes iztrūkums vēl nedod iemesla uzskatīt, ka esmu izstājies no pasažieru skaita. Es gribēju iesniegt viņam rakstisku saistību par nomaksu gada laikā, bet šis lops tikai īdēja. Kāpēc es atgriezos? Es neatgriežos, Tiri. Tā cilvēka, kas pirms vienpadsmit gadiem aizgāja no mājas, lai svešā pusē kļūtu bagāts un tad pārnāktu ar lielu naudu, vairs nav. Es esmu tavs tēvs, bet neesmu vairs tas cilvēks.
— Lai kļūtu bagāts?
— Jā. Romantiska tieksme. Es rakstīju Kornēlijai. Vai tad viņa nesaņēma manu vēstuli? Viņa man neatbildēja.
— Vēstules nebija, — teica Tirejs. — Es visu zinu: kā jūs meklēja, kā… Vēstules nebija, mēs to nesaņēmām.
— Nu tad šī vēstule ir pazudusi. Tiesa, es uzdevu to iemest kādam cilvēkam… Ahā! Viņš, protams, varēja pazaudēt vēstuli. Bet, lai nu būtu kā būdams, es biju pārliecināts, ka esmu atstumts un nolādēts. Es pazinu Kornēlijas cieto raksturu, biju pārliecināts, ka viņa vīrišķīgi izturēs divus trīs gadus un tiks par to atalgota. Bet… jā, man neveicās. Kaut arī… Pagāja laiks. Es satiku citu un … tādā kārtā dzīve sabruka.
Franks Davenants meloja, bet Tirejs drīzāk varēja noticēt šādai versijai nekā — slimīgas dvēseles ērtnības nepazīdams — tēva dīvainās rīcības īstajiem iemesliem. Franku bija dzinusi neveselīga vēlēšanās pierādīt sev pašam, ka viņš var aiziet. Tādas garīgās enerģijas kroplības raksturīgas gļēvuļiem un vājiem cilvēkiem, kas, nicinot paši savu gļēvumu, dažkārt var izrādīt neprātīgu drosmi. Tā metas bezdibenī, tā nodod, tā sper neprātīgus, nelabojamus soļus. Sī pašmocība līdz ar rūgto romantiku, kas slēpjas vārdos «pazudis bez vēsts», Frankam sākās ar skaidriem apsvērumiem. Mazliet vairāk mīlestības pret sievu un bērnu, un Franks būtu palicis pie ģimenes, taču žūpības, tumšās tiesas prakses un nabadzības dēļ viņa pieķeršanās ģimenei bija guvusi ļaunuma piekrāšu; šajā mīlestība jau slēpās aizmirstības nojauta. Un tomēr viņam bija vajadzīgs milzīgs gribas spēks, lai ar mazu čemodāniņu aizietu pretim tukšumam un nožēlai — ar to vienīgo mierinājumu, ka viņš nu var iedziļināties šī sava būtībā zemiskā soļa traģiskajā kolorītā. Bet tādu patiesību Tirejs uzskatītu par bezjēdzīgiem meliem; neko nesapratis, viņš paliktu pārliecībā, ka tēvs jūk prātā. Savukārt Franks baidījās šādi atzīties dēlam. Tātad viņš meloja. Tirejs neticēja vēstulei, bet tieksme kļūt bagātam likās ticama. Davenants neko neteica tēvam. Nolēmis aizvest tēvu uz traktieri, lai tur pabarotu, zēns drūmi izteica attiecīgu priekšlikumu.
— Tev ir laba sirds, un tas arī… hm… nav īsti labi… Kaut arī… Es tiešām gribu ēst. Tad tu esi bagāts, blēdi? Bet zini, tu esi skaists zēns, Tiri! Parādi, cik tev ir naudas?!
— Jums vajadzīga nauda?
— Dod, dod man naudu! Es gribu naudu!
— Ņemiet. — Tirejs pasniedza viņam zelta monētu.
— Svētītā ripiņa! Cik sen es tevi neesmu redzējis! — iesaucās tēvs, ar apmierinātu seju noslēpdams naudu blūzes kabatā. — Cālīt, tad tu dēj zelta olas? Un kas vēl tikai nebūs, kad tu aizvedīsi mani pie Futroza un es iežēlināšu viņu par savu likteni! Ho! Man ir plāni, es varu…
— Futrozus aizmirstiet! — drebēdams teica Tirejs. — Nedariet mani nelaimīgu! Jo tad viss būs pagalam un es arī vairs nebūšu tas, kas esmu! Saprotiet to, ja esat mans tēvs!
— Nu, nu, labi, ejam, es jau tāpat vien, no priekiem … Naktsguļa man ir pie viena tipa, viņš būs traktierī «Snuķis», turp tu mani aizvedīsi.
Uzmaucis galvā žokejcepuri un iebāzis tabakdozi bikšu kabatā, Franks Davenants, smagi atspiedies pret galda malu, piecēlās un sekoja Tirejam, iztapīgi klanīdamies vecajai Gubcrrnanei, kas izskrēja uz soļu troksni ar pēdējām cerībām vēl kaut ko uzzināt. Mazliet uzpūtīgi viņa teica klaidonim:
— Ar labu nakti, ejiet, ejiet, es jūs saprotu — pati esmu māte; gan viss nokārtosies un būs labi. Un kad pavēlēsiet gaidīt jūs, jaunais cilvēk? Ir jau pusnakts.
— Es atgriezīšos no rīta, — Tirejs atbildēja.