— Protams, mēs nopļāpāsim visu nakti! — iejaucās Franks. — Piedodiet, ka es nogurdināju jūs ar sarunām un ilgu gaidīšanu … Bet, te ir mans zēns, mans Tiri, es viņu atradu. Tavam sirmajam tēvam vienmēr sāpējusi sirds par tevi, Tiri. Jā, tā tas ir. Brīnums! Tas viss ir brīnums, cs saku.
Tirejs nosarcis izgāja. Franks ieskurbis un labā garastāvoklī panāca viņu un sāka lūgt dēlu, lai tas neko nestāsta Gubermaņiem par viņa īsto likteni.
— Jo citādi, — teica Franks, — saproti pats, viņa nebūtu dzirdījusi mani ar kafiju. Bet viņa deva man kafiju. Es samaksāju viņai ar žēlabām par ļaužu viltību un stāstīju, ka biju spiests aiziet no mājām, lai dāvātu laimi savai sievai, kura, proti, Kornēlija, it kā mīlēja citu, un es tad «nogāju 110 ceļa» un … tā tālāk. Es meloju … nekas. Es pats klausījos sevī ar patiku. Viņa mums vēl noderēs, šī vecene.
Pa ceļam viņš apstājās pie aizslēgto veikalu gaišajiem skatlogiem, aplūkoja lētos uzvalkus — kā cilvēks, kam ir nauda, un reizēm murmināja:
— Jā, jā, to raibo varētu nopirkt, ja dēls man vēl mazliet pieliktu. Galvenais — kurpes. Lūk, labas kurpes: redzi, Tiri? Tās ir lētas. No tā, ko tu man iedevi, es varu nopirkt kurpes un zeķes. Nu, ejam. Pilsēta kļuvusi velnišķi bagāta pa šiem vienpadsmit gadiem!
Viņi gāja pa īsāko ceļu, pa stāvo šķērsielu kāpnēm, kas nolaidās lejā, uz ostu, kuras tuvumā atradās «Snuķis». Izkārtne, kas aplieca ieejas stūri no abām fasādes pusēm, attēloja ziloņa galvu: paceltajā snuķī karājās pilnības rags. Pirmā spoži apgaismotā, lielā istaba oda kā tirgus lietainā dienā; vispārēju klaigu un uzbudinājuma vienotas, tur drūzmējās nožēlojamas vai necilvēcīgas sejas. Aiz sis istabas bija otra, mazāka. Tirejs ieraudzīja cilvēku netīrā baltā kreklā, ar trulu seju un biezu apakšlūpu; viņa vilgās acis pāri trīsstūrainiem paacu maisiņiem spīdēja dzērāja smieklos.
Franks Davenants devās pie šī cilvēka, kas, kaklu pakasījis, klusēdams apskatīja Tireju no galvas līdz kājām un teica:
— Ko, Frank, uzmeklēji dēliņu? Šis pats ir? Tēvu un dēlu traģēdija! Spriežot pēc viņa uzvalka, tu šonakt gulēsi gultā ar baldahīnu!
— Nemuļķojieties, Gemas, — atbildēja bijušais advokāts, nosēzdamies uz ķeblīša pie galda un novilkdams plaukstu pāri sejai. — Piesēsties, Tiri. Tātad tu man izmaksāsi? Izmaksā pie viena arī Gemasam. Viņš ir lielisks cilvēks, Tiri, un kādreiz viņš uzdeva toni citiem.
— Bija arī tāds laiciņš! — sacīja Gemass. — Kristīne!
Parādījās kalpone, skaitīdama saujā naudu. Viņa izklaidīgi paskatījās, ieraudzīja Franka trīs paceltos' pirkstus un pamājusi atnesa trīs fajansa krūzes baltā vīna, pēc tam Franks paprasīja divas porcijas kotlešu, bet Tirejs atteicās ēst.
— Iedzersi, Tiri? — tēvs jautāja dēlam.
Izmisuma migla tā smacēja Davenantu, ka viņam iegribējās vīna, viņš pamāja un vienā paņēmienā izdzēra pusi krūzes. Franks cieši paskatījās uz viņu, bet, pārliecinājies, ka dēla rīcībā neslēpjas ne niknuma uzliesmojums, ne izaicinājums, ar smīnu palūkojās uz Gemasu. Tas nozīmīgi nolaida plakstus. Draugi ar greizām dakšiņām uzcītīgi lauza kotletes, piedzerdami derdzīgo vīnu, kas radīja atraugas.
Tirejs iedzēra vēl. Sirds kļuva mierīgāka, tikai spoži apgaismotā, piedzērušā traktiera gleznainajā bezjēdzībā reizēm trauksmaini ielauzās Futrozu viesistabas sārti zeltainās noskaņas, bet attālie sieviešu smiekli noziedzīgi sauca atmiņā Roēnas un Ellijas smieklus.
— Kā tu dzīvoji šo laiku, puisīt? — jautāja Franks, pabeidzis vakariņas. — Saprotiet, Gemas, tas atgādina satikšanos sapnī. Stāsti!
•— Jūs sevišķi daudz par mums nedomājāt, — ko tad jautāt?
— O, skaties tikai… Nu, bet tomēr?
— Dzīvojām, — sacīja Tirejs. — Dzīvojām šā un tā. Cietām trūkumu. Nu un tad?
— Jūsu dēlam taisnība, — Gemass paziņoja. — Uzreiz visu nevar izrunāt. Es dzirdēju, — jums esot palaimējies? — Gemass vērsās pie jaunekļa rotaļīgas līdzjūtības tonī. — Jūs atbalsta iespaidigas personas?
Tirejs gribēja asi atbildēt Gemasam, bet Franks aizsteidzās viņam priekšā, teikdams:
— Nesteidzieties, Gemas. Es pats. Tiri, tu gribi man palīdzēt?
— Runājiet, — sacīja Tirejs. — Es nezinu, ko jūs domājat.
— Mīļais, tas ir tik vienkārši. Parunā par mani ar Futrozu. Saki, ka negaidot atradies tavs tēvs, noplīsis, basām kājām,,. Tu esi satriekts. Nu, īsi sakot, izstāstīt tu mā- cesi. Teiksi, ka tēvs strādāja kādā tējas plantāciju kantori, saslima, pusotra gada nogulēja slimnīcā un ir kritis nabadzībā. To mēs izspriedīsim sīkāk. Tādā gadījumā…
— Velti cerēts, — Tirejs pārtrauca. — Es to nekad nedarīšu. Es nevaru.
— C-ss! — izbrīnā atsaucās Gemass.
— Tas ir kā — «nevaru»? — Franks prasīja. — Kāpēc nevari?
Tirejs, pieri raukdams, klusēja un skatījās grīdā.
— Tu negribi, — nopūtās Franks, — negribi savas muļķīgās ietiepības dēļ. Paklausies, tas taču tev nekaitēs, taisni otrādi, tu tikai celsies, izrādīdamies par rūpīgu dēlu. Varu tev apzvērēt, ka Futrozs pats gribēs mani redzēt, kad tu pastāstīsi viņam par šādu notikumu!
— Nezinu, — ar pūlēm atbildēja Tirejs. — Runājiet, ko gribat. Es neko neteikšu Futrozam, tad labāk nomirstu. Nelieciet man sacīt jums vēl kaut ko, jums pašam būs sliktāk.
— Tad … — Franks novilka. — Vai tu tiešām nesaproti, ka šo laimīgo gadījumu liktenis tev sūtījis tikai manis dēļ?
— Jūs dzirdējāt manu atbildi. Nekas nelīdzēs.
Gemass nicīgi noskatījās Tirejā un pavicināja krūzi.
Kalpone atkal pielēja visas krūzes, un Franks izdzēra savu vienā paņēmienā, turot osu no niknuma drebošā rokā.
— Nu labi, — viņš paziņoja, ūsas sūkādams. — Tādā gadījumā es pats iešu pie Futroza.