— Labi, ka jūs man to pateicāt, — cieti nosacīja Tirejs, un viņa asaru pilnās acis atbildēja tēva piemiegtajam, pētījošajam skatienam tik izmisīgā izaicinājumā, ka Franks sabāza rokas kabatās un, atgāzies krēslā, bezrūpīgi sacīja:
— Nu izraudies pa īstam, jūtīgais idiot.
— Ja jūs iesiet pie Futroza, — turpināja Tirejs, — es aizsteigšos jums priekšā. Es teikšu, lai jūs nepieņem. Es pastāstīšu par sastapšanos Mēnesnīcas bulvārī un par to, kas jūs tagad esat.
Iestājās klusums. Gemass smīnēdams iztriepa ar pirkstu uz galda izlijušo vīna peļķi, bet Franks Davenants domīgi piebāza pīpi, brīžiem pēkšņi paskatīdamies uz dēlu, kas savukārt skatījās uz viņu tā, kā skatās uz nokritušu un saplīsušu priekšmetu.
— Kas tad esmu «es» un vēl «tagad»? — ironiski jautāja Franks,
— Acīmredzot jūs esat noziedznieks, — nedomādams atbildēja Tirejs. — Nekļūdīšos, teikdams, ka jūs esat sēdējis cietumā. Esmu visu sapratis.
— Aizrunājāmies! — Gemass teica.
Franks lēni pacēla uzacis; sāpīgs un viltīgs smīns sašķieba viņa pārvērsto seju.
— Tiri, esmu vainīgs, — viņš noteica svinīgā balsī. — Es neiedomājos, kāda starpība mūsu dzīves pieredzē. Dievs ar tevi. No rīta es iegriezīšos pie tevis..,
— Nenāciet pie manis. Kādā citā vietā.
— Ak tā? Labi… Kaut arī… Tad atnāc uz šejieni.
— Cikos?
— Atnāc no rīta ap desmitiem.
— Norunāts. Es atnākšu.
— Labi, dēliņ. Parunāsimies pamatīgāk; uzzināsi, kā esmu dzīvojis es… kā tu… Ļausimies atmiņām. Tu jau ej? Nu, bet mēs vēl pasēdēsim, divi veci prauli. He-he!
Tirejs samaksāja kalponei un pamājis devās uz ostu, lai staigātu tur līdz pilnīgam pagurumam, — iet mājās gulēt viņš nespēja. Vēl vairāk — likās, viņš nekad vairs nevarēs gulēt.
Bezmērķīgi mezdams līkumus ap aizdomīgajām šķērsielām vai sēdēdams uz skvēru akmens kāpnēm, Davenants skumji gaidīja rītu, lai dotos pie Galerana un tam visu izstāstītu. Viņš ticēja, ka Galerans viņu paglābs. Franka draudi bija satriekuši Tireju. Futrozu ģimenes attieksme pret viņu neizbēgami kļūtu piesardzīga un neuzticīga. Tirejs labi izprata atšķirību starp karsto līdzjūtību pret viņu pašu un uzspiesto nepieciešamību viņa dēļ rūpēties par izlaidīgu klaidoni, kas izmanto savu dēlu par ienākumu avotu. Pietiktu Futrozam uzzināt par Franka Davenanta esamību, lai Tirejs vairs neuzdrošinātos rādīties viņiem acīs. Viņam vajadzēja slēpt, slēpt un vēlreiz slēpt tēva atgriešanos, un viņš nolēma no rīta lūgt Franku — mātes piemiņas vārdā, — pazemoties un lūgt, ja vajadzīgs, uz ceļiem metoties, lai tēvs atsakās no savas iedomas. Ar Galerana palīdzību Tirejs cerēja dabūt mazliet naudas un pierunāt tēvu, lai tas ar kuģi vai vilcienu brauktu uz kādu citu pilsētu.
Tādās pārdomās, ko reizēm pārrāva pulksteņu skumjie zvani, pagāja drausmīgā nakts, un, kad atausa rīts, Davenants steidzās pie Galerana, bet tur uzzināja, ka Galerans nakti nav bijis mājās. Pirmo reizi Tireja priekšā visā rūgtumā nostājās patiesība, cik nošķirta ir katra cilvēka dzīve, katram pašam ir savas intereses un nebūt nav uzlikts par pienākumu domāt, cik kaislīgi meklē pie tās glābiņu cits cilvēks. Apjukumā — jo tikai tagad viņš aptvēra, cik vientuļš ir savās bēdās, — Davenants metās meklēt Galeranu pa ielām, vēl arvien cerēdams, ka ieraudzīs viņa stalto augumu citu — līdzīgu pūlī. Noguris ska- tities uz visām pusēm, Davenants beidzot pārnāca mājās, viņu ielaida samiegojusies kalpone, neapmierināta par agro zvanu. Viņš iegāja savā istabā ar tādu sajūtu, it kā nebūtu tur bijis vairākus gadus. Tukša vīna pudele un icskābuša vīna iekrāsotais glāzes dibens trūdaini smakoja. Te bija sēdējis tēvs, te Davenants lēja viņam vīnu. Aizvil- cis loga aizkarus, tāpēc ka saules žilbinošie stari mānīgi spīdēja, nedodot ne mierinājuma, ne siltuma, izmocītais Davenants atgūlās un gandrīz tūlīt aizmiga. Kad pienāca laiks, kalpone ienesa kafiju un uzmodināja guļošo, viņš noteica: «Labi,» — un atkal aizmiga tikpat cieši, nepaspējis apjēgt mirklīgo pamošanos. Sapņos visu laiku rādījās tēvs un runāja par drūmām lietām. Beidzot Davenants pamodās. Uzlēcis kājās, viņš centās izprast sava nemiera iemeslu, bet nevarēja uzreiz atcerēties, kas vakar noticis. Kafija sen jau bija atdzisusi. Ieskatījies pulkstenī, Tirejs apķērās, jo tuvojās pusdienas laiks.
Mocīdamies šausmās, ka tēvs, noguris gaidīt viņu «Snuķī», varētu ierasties šeit un varbūt nevis viens, bet ar Gemasu, Tirejs steidzīgi aizpogāja svārkus. Cepuri paķēris, pats nezinādams, ko meklē viņa izklaidīgais skatiens, Tirejs domās atkārtoja:
— Tikai iziet pa durvīm … Tūlīt, tūlīt atskanēs zvans.
Tiešām atskanēja zvans, un Tirejs sadzirdēja to tanī
brīdī, kad vēra savas istabas durvis. Stingdams viņš lēni noņēma cepuri un atkāpās pie galda, jau zinot, ka atnācis Franks Davenants. Viņš dzirdēja tēva pieglaimīgo pateikšanos vecajai Gubermanei, kas švīkstināja priekšnamā čības un izplūda melīgās nopūtās. Tad Tirejs, negaidīdams klauvējienu, atvēra durvis, un Franks pašapzinīgi ienāca istabā ar nevērīgu dzērāja žestu, it kā aicinādams pasauli pavērties viņa labā garastāvokļa priekšā.
No pirmā acu uzmetiena Tirejs pamanīja, ka tēvs ir pilns kā mārks un droši vien nav gulējis. Kaut arī viņš bija noskuvies un nomazgājies, viņa vecīgā, sarkani dzīslotā seja, tāpat kā agrāk, nemodināja ne mazāko uzticību.
— Es gaidīju, — teica Franks, ar abām rokārn saņemdams dēla plaukstu un paplikšķinādams to. — Tu laikam aizgulējies? Tu patiešām izskaties miegains. Nu tad kā, Tiri? Tu ļoti sadusmojies vakar?
— Jā, es aizgulējos, bet…
— Bet ko lai dara, ka uzradies tas vecais nelietderis tēvs?! Ha-ha! Mēs ar Gemasu vakar krietni iedzērām. Zini, tu viņam iepatikies. Tas ir cilvēks ar galvu. Gemass teica: «Es saprotu jūsu dēlu, bet viņš lido un lidos kā tauriņš uz uguni, kamēr apdedzinās spārnus.» Un, varu piebilst es pats: kamēr, locīdamies aiz sāpēm un izlaizdams garu, nolādēs visus šīs pasaules mānīgos uguņus.