Tirejs ielēja sev glāzi aukstas kafijas un vienā paņēmienā izdzēra rūgto dziru, lai kaut cik izkliedētu nomākto garastāvokli.
— Dzersiet aukstu kafiju? — vaicāja Tirejs. — Vīna man nav.
— Kafiju? Diezin … Kaut arī… Pēc tam es iedzeršu vīnu. Es jau paēdu, Tiri. Nu labi, es piesēdīšos. Paklausies, Tiri, tu esi jau gandrīz pieaudzis cilvēks, un es gribētu pieskarties — iegaumē, tikai pieskarties — tik neveiksmīgi paceltajam jautājumam par Futrozu un viņa jaukajiem bērniņiem. Kaut arī… ne jau par to ir runa… Tomēr … Zini, man ir jāizsakās.
— Jā, jums ir jāizsakās, — rūgti noteica Tirejs. —- Ticiet man, es uzklausīšu jūs ļoti uzmanīgi.
— Ak tā? Brīnišķīgi. — Franks sameklēja tabaku. — Tādā gadījumā uzsmēķēsim veco, labo pīpi, kā klājas dzīves gudrajiem. Jā, Tiri, es esmu apguvis dzīves gudrību. Jā, pagātne, labā, nesaprātīgā Kornēlija, cerības izvirzīties, kļūt bagātam — tas viss man palicis atmiņā kā tāda mīļa, gandrīz nereāla tinkšķināšana. Ir divi veidi, kā kļūt laimīgam: pacelšanās un krišana. Ceļš uz augstumiem ir grūts un nogurdinošs. Te jāatdod puse dzīves cīņai ar konkurentiem, vajag melot, glaimot, izlikties, kombinēt un paciesties, bet, kad tu esi atalgots par to, tava galva ir jau sirma un ārsti nāk pie tevis saņemt renti par to, ka tu esi caur un cauri slims; tad tu beidzot jūti, ko tev maksājis augstais stāvoklis un, protams, nauda. Jā, un kā vārdā tu esi sevi sabeidzis? Sava paša nama, sieviešu un izpriecu dēļ. Vēl tu vari sevi mierināt ar to, ka citi muļķi, kas arī rāpjas uz augšu, sirsnīgi daudzinās tavu vārdu, līdz pielīdis nosēsties tev blakus vai pat augstāk. Tad viņi spļaus tev uz galvas. Tu saproti, par ko es runāju?
— Es saprotu. Jūs esat neveiksminieks,
— Neveiksminieks, Tiri? Re, re, kā tu to pagriezi… Tu maldies. Mans slēdziens ir savādāks. Jā, no vulgāra viedokļa esmu neveiksminieks, bet ne jau par to ir runa. Kāds ceļš ir vieglākais uz dzīves baudām un priekiem? Rāpties augšā vai krist zemē? Tad zini, ka apakšā viss ir tāds pats kā augšā: tādas pašas sievietes, tāds pats vīns, tādas pašas kārtis, tādi paši ceļojumi. Un tam nevajag nekādu velnišķīgu pūliņu. Ir tikai jāsaprot, ka tā sauktais kauns, sirdsapziņa un ļaužu nicināšana ir rupji putnu biedēkļi, kas izlikti visdažādāko «augstumu» sakņu dārzos, lai baidītu tos, kas, līdzīgi man, izpratuši spēles noslēpumus. Vai tu zini, kas ir sirdsapziņa? Sarcis kaunā? Jutis nicināšanu? Tie ir tikai vārdi, Tiri, ko izgrūž rīkle un mēle. Un vārdi ir tikai neliels gaisa satricinājums. Krišanā ir saldums, mans draugs, un šo saldumu vajag izbaudīt, lai saprastu. Visdziļākais kritiens un lielākie augstumi ir tikai vienas ķēdes gali. Klaidonis, atstumtais, — es pats esmu atstūmis visus, es ceļoju, glāstu sievietes, spēlēju kārtis un ruleti, smēķēju, dzeru vīnu, ēdu un guļu četrās sienās. Lai arī manas sievietes ir netīras un piedzērušas, vīns — lēts, spēle — uz sīknaudu, ceļojumi un braucieni norit vējā, uz kuģa klāja vai vagona jumta, — tas viss ir tāds pats kā miljonāram, tāda pati, velns lai parauj, dzīve, un, ja uz to skatās kaut vai no estētiskā viedokļa, tai nudien piemīt savs oriģināls kolorīts, kas izskaidro daža laba mākslinieka un rakstnieka sliecību uz šo zaņķu attēlošanu. Kādas tur ir jūtas, kaislības, iekāres! Izčākstējusī pieklājīgu purnu sabiedrība pat iedomāties nevar, cik dzīvas ir šīs jūtas, cik daudz tajās «augstienēm» neapjaustu stīgu! Paklausies, Tiri, nāc pie mums! Nospļaujies uz saviem labdariem! Tava loma ir pazemojoša: tu viņiem esi koka sprungulis, ko drāž aiz garlaicības un ko aizsviež pār plecu, kad tas apnicis.
Piedzērušā Franka balss skanēja kā uzmācīgi murgi, bet viņš pats, sen neteicis tik garas runas, domāja, ka viņa uzņemtais tonis ir pietiekami pārliecinošs, lai iedarbotos uz Tireju, kas pēc viņa saprašanas nekad nespētu nonākt pie tik spilgtām atklāsmēm. Alkohola notrulinātās Franka smadzenes bija primitīvu aprēķinu varā.
— Vai ir vērts turpināt? — viņš pētījoši vaicāja, redzēdams, ka Tirejs klusē. — Man atlicis izteikt tev praktisku priekšlikumu, dot padomu … Kaut arī.,. Vārdu sakot, es vēlu tev labu.
— Runājiet. Man vienalga.
— Nu tad klausies un ļauj šai domai dažas dienas nobriest. Pašlaik tev nekas nav jāizlemj, — Futrozam ir divas meitas, abas glītas. Viena ir vēl gluži bērns, bet otra gandrīz pieaugusi. Tu, atklāti sakot, esi skaists un pievilcīgs puisis. Ja tu piebrauktu tai.., vecākai.,. Saproti? Saproti, kādas perspektīvas? Ja tu ar viņu ielaistos slepenā sakarā, viņa izspiestu tēvam tik daudz naudas, cik tev ne sapnī nav rādījies.,, Tu zini, kā to dara? Gribi, es tevi iemācīšu?
Drošs paliek drošs, Franks bija sagatavojies tam, kas varēja sekot šādam jautājumam. Tirejs piecēlās, pastiepa tēvam viņa cepuri un klusi teica:
— Ejiet prom un nekad vairs nenāciet pie manisl Ja jūs nebūtu mans tēvs, es nogalinātu jūs bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Vācies, vecais salašņa!
Franks duļķainām acīm paskatījās uz dēlu un bezspēcīgi nokāra galvu. Viņa kājas izšļuka uz abām pusēm, roka nokrita no galda, augums, mēģinot noturēties taisni, nodrebēja un saļima.
— Pavisam ču-čupā, — viņš murmināja, izlikdamies, ka pūlas piecelties. — Četras p-pudeles tukšā dū-šā,., f-fu!…
— Kas jums notika?
— G-gulēt, — teica Franks. — P-pie-dod pie-pie-dzēru- šam.
Noticējis, ka tēvs ir bezpalīdzīgā stāvoklī, Tirejs kļuva domīgs un smagi nopūtās. Padzīt nožēlojamo radījumu, kas sabruktu tūlīt aiz sliekšņa, viņš nespēja. Viņš kaut kā aizveda tēvu līdz kušetei un apguldīja. Franks novēlās smagi kā mironis, un Tirejam vēl vajadzēja pacelt viņa kājas. Domādams, ka tēvs gulēs vismaz līdz vakaram, Davenants vēlreiz devās meklēt Galeranu, bet atkal nesatika viņu. Mājās viņu sagaidīja vecā Gubermane, kas pavēstīja, ka Franks aizgājis. Viņa piebilda: