— Vai jūs nemainītu istabu? Jums būs neērti dzīvot pie manis divatā, es jums pateikšu kādu ļoti labu adresi.
— Kā vēlaties, — vienaldzīgi atbildēja Tirejs. — Es neesmu vainīgs.
Viņš iegāja savā istabā un ieraudzīja atvērto skapi: baltais uzvalks un veļa bija pazuduši. Skapī mētājās Tireja vecie svārki, ko Franks bija atstājis dēlam tikai tāpēc, ka nebija varējis paņemt. Visu pārējo viņš bija apjozis sev apkārt, paslēpis zem blūzes. Tāpēc kalpone neko nebija pamanījusi.
VI nodaļa
Kopš tā brīža Tirejs kļuva ārēji mierīgs, bet tāds, it kā viņam būtu iesituši pa acīm. Kādu laiku viņš visu ap sevi redzēja vāji, neskaidri. Viņš rauca pieri un mirkšķināja acis, cenzdamies pamodināt sevī kaut jel kādas asas izjūtas, bet nevarēja, viņš bija kā tukšs skapis. Apsēdies Tirejs paņēma no galda diedziņu, ko, jādomā, bija atstājis Franks. Viņš sāka tīt to ap pirkstu un raut. Tā viņš sēdēja labu laiku, atsaukdams atmiņā virkni vakar pamanīto krogu, kuros varētu tagad uziet tēvu. Davenants apņēmās to darīt, kaut arī dziļā riebumā un gandrīz bez jebkādas cerības. Aizslēdzis istabu, lai neviens neuzzinātu viņa īsto stāvokli, Davenants izgāja meklēt zagli un, rūpīgi pārmeklējis «Snuķi», kur nebija ne Gemasa, ne Franka, devās uz kādu ostas nostūri, kur atradās septiņas dzertuves. Mētādamies no vienām durvīm pie otrām, viņš beidzot ieraudzīja savu tēvu kopā ar Gemasu un trim plat- vaigu klaidoņiem skrandainās platmalēs. Pie viņu galda sēdēja divas sievietes. Spilgti nokrāsotas līdz pašiem deniņiem, šīs piedzērušās fūrijas satraucās pirmās, kad ieraudzīja Tireju; uzminējušas, ka zēns ar satriekto seju ir devīgā mecenāta dēls, viņas kaut ko teica Frankam, kas tajā brīdī jautri lēja glāzēs vīnu. Franks paskatījās, drūmi nolaida plakstus, sabozās un atslēja elkoņus uz galda.
— A-ha-ha! Nu būs joki, — Gemass sacīja, ar ziņkāri gaidīdams skandālu.
Visi klusēja un nopētīja tuvojošos Tireju no galvas līdz kājām kā smieklīgu ienaidnieku, kas drīz aizvāksies.
— Tēvs, — teica Tirejs, — es atnācu .., Man jāpasaka jums daži vārdi.
— Jau pārdots! — Franks paziņoja. — Velti bļaustīties!
— Es netaisos pacelt balsi. Paiesim nostāk parunāt.
— Hm … tā tev būs labāk. Apspriedīsimies.
Franks piecēlās un, izgrūstīdams savus kaimiņus un apgāzdams ķebli, devās pretim dēlam. Kaut arī viņš izturējās izaicinoši, lepni uzraudams jostu un šķobīdams uzacis, viņš nespēja slēpt nemieru. Runāja pārspīlēti skarbi, lāgiem paceldams balsi kā lieluma mānijas pārņemts.
Tēvs un dēls izgāja uz ielas.
— Kā jūs to varējāt? — klusi jautāja Tirejs.
— Tāpat vien, mans bērns. Kāpēc šīm mantām jābūt tavām, nevis manām? Patiešām! Tu tās nopelnīji? No* pirki? Nē! Ceļš, uz kura es tevi draudzīgi aicinu, nepazīst žēlumu ne pret savām, ne pret citu mantām. Tā vajadzēja augstākajā nozīmē, pagrimuma un ciešanu nozīmē!
— Lai ari tā, — Tirejs atbildēja, — man pārāk sāpīgi par to runāt. Neejiet pie Futroza! Pat nerakstiet viņam! Dieva dēļ!
— Noteikti aiziešu, Tiri, zvēru tev pie Futroza aknām un smadzenēm. Aprēķins ir drošs. Es spekulēšu uz to, lai Futrozs justu pret mani tā saucamo «riebumu», lai viņš tevis, tāda romantika dēļ, dotu man simt mārciņu atkāpšanās naudas. Un viņš dos! Tad es aizbraukšu uz San- fuego. Poketa ir riebīga.
— Vai tad jūs patiešām aizbrauksiet?
— Jā … Un tad?
— Man, kā jums zināms, nav naudas… Es… tāpat vien jautāju.
— Nu, tava «tāpat vien» vietā es rīt no rīta runāšu ar Futrozu. Tā būs lieliska, drūma eskīze gleznai: «Franka Davenanta krišanas velnišķīgās ugunis».
Viņš apklusa, izvilka mutautu, nošņaucās un augstprātīgā vēlībā paskatījās uz dēlu.
— Tēvs … — jauneklis teica. — Kas jūs esat?
— Pateikt?
— Runājiet.
— «Pie cietuma nāk skuķis, par Spindzeli ko sauc, zem katras acs tai zilums, šaurs svārciņš ciskas žņaudz,» — lēni skandēja Franks, cieši raudzīdamies dēlam acīs.
— Saprati?
Tirejs uzreiz nesaprata. Sapratis viņš atkāpās un pamāja ar galvu.
— Saprati, raudulīgais ķēms? — Franks iebrēcās. — Lasies!
Tirejs, nervozi smiedamies, pūlējās novaldīt asaras, kuru kaunējās kā sava pēdējā pazemojuma.
Franks ar izteiksmīgu žestu pārlaida roku sejai un iegāja krogā. Pakļaudamies pēkšņai, bezjēdzīgai domai, Davenants devās meklēt valkātu apģērbu veikalu. Viņš bija iecerējis pārdot savu pelēko uzvalku un vinnēt simt mārciņas, lai tēvs, dabūjis naudu, atstātu pilsētu.
Tirejs uzmeklēja veikalu, sarunāja pārdot uzvalku par divām mārciņām un, mājās atgriezies, pārģērbās vecajās drānās, bet pelēko uzvalku ietina avīzē un aiznesa uz veikalu, Tādējādi bija pazudušas visas jaunās, skaistās lietas un viņš atkal bija apģērbts tā kā savās izejamās dienās, kafejnīcā kalpojot. No tik liesmaini aizmirdzēju- šās pasaku valsts viņam palika tikai cepure un veļa. Davenants paēda tavernā jērgaļu un devās uz Kaijenu — tā saucās kvartāls, kurā naktslokāli un spēļu nami balstīja cits citu. Viņš pazina šo kvartālu, bet nekad nebija iegriezies nevienā no šīm spožajām durvīm baltu laternu gaismā, nekad nebija spēlējis. Ērģeļu šķērsielā bija divas tādas durvis — ar līkumotu zelta burtu izkārtnēm, kas nakti pārvērtās zibsnījošu zaļu spuldzīšu rakstā. Spēļu nams, kurā iegāja Davenants, saucās «Meža karalis». Starp paklājiem un puķēm, apgaismotiem tik spilgti, ka likās, — bija redzamas pat cerības un izmisums, kas slēpās sirdīs šiem bālajiem cilvēkiem, kuru drudžainās kustības atainojās slīpētajos spoguļos, Davenants atdeva savu cepuri šveicaram un iegāja pa augstām durvīm zālē, kur vairākas grupas drūzmējās pie spēļu galdiem.