Davenants piegāja pie kāda galda samērā brīvās malas un, neprazdams spēli, nezinādams vispār, kas tā par spēli, sāka skatīties, kā zelts un naudas zīmes mijās uz zaļā galda mierīgi strādājošā krupjē uzraudzībā. Krupjē reizēm ierunājās mīksti un nesaprotami, vieglas izpriecas tonī, it kā visi, kas sapulcējušies ap šo galdu, priecātos viņam līdzi. Taču no šīm viņa nevērīgajām piezīmēm spēlētāju sejas atplauka vai apdzisa, bet citi, bezpalīdzīgi atskatīdamies, asi izrāvās no spēlētāju loka un nopūzdamies slaucīja ar mutautiem valgās pieres.
— Laiks, — Davenants sev sacīja, redzēdams, cik daudz roku pastiepās mest naudu galdā. Viņš izvilka no kabatas visu, kas viņam bija palicis, un uzlika savu likmi, neko neatstādams sev. Krupjē roka, pēc kārtas skaitot likmes, pieskārās Tireja naudai. Viņš cieši paskatījās uz zēnu, pacēla uzaci un, atlasījis sudraba sīknaudu, pabīdīja to Davenantam atpakaļ, teikdams:
— Ņemiet, tā neiet.
Nokaunējies Davenants savāca sīknaudu. Kārtis nokrita, izteica savu, viņam nesaprotamo attieksmi pret viņa un citu cerībām, bet nekas nemainījās: neviens neņēma naudu, neviens nelika klāt. Atkal krupjē notirkšķināja un izmeta kārtis.
Tirejs jautāja melnīgsnējam, jaunam cilvēkam, kas stāvēja viņam blakus:
— Kāpēc tā? Kāpēc atkal spēlē?
— Nospēlēja neizšķirti, — vaicātais atbildēja un pa- skatījās uz Tireju. — Lūk, tagad… Aha! Jūs esat vinnējis.
— Vai patiešām? — brīnījās Davenants.
Jā, viņa likme bija dubultojusies, un viņš savāca to, tik neveikli steigdamies, ka monētu malas spraucās cauri pirkstiem. «Ko darīt tālāk?» viņš domāja, nemanīdams, ka sācis runāt balsī: gan klusu, taču saprotami. Melnīgsnējais jauneklis ieinteresēti nolūkojās viņā.
— Kā spēlēt, lai ātrāk vinnētu? Es nezinu…
— Panāciet šurp, — nepazīstamais pēkšņi sacīja Tire* jam, — es jums palīdzēšu.
Tirejs izbrīnījās, bet paklausīja. Šajā liktenīgajā vietā viņš gaidīja visādus brīnumus. Izgājis zāles vidū, nepazīstamais teica:
— Klausieties: spēlējot tā kā tagad, jūs pēc piecām minūtēm paliksiet bez graša pie dvēseles. Gribat piedalīties bankā? Es taisos ielikt desmit tūkstošus, bet jūsu naudu varu paņemt spēlei, un jūs dabūsiet savu da|u. Ja laimēsies — dažus simtus mārciņu.
Viņš runāja mierīgi, nopietni, bija lieliski ģērbies, bet Davenants svārstījās. Tajā brīdī pienāca drukns vīrs ar cigāru zobos un, uzzinājis no melnīgsnējā cilvēka, par ko ir runa, nevērīgi novilka:
— Ei, Gordon! Gribat ņemt jaunekli savā aizbildnībā? Nu ko, jūsu darīšana… Atkal padarīsiet iesācēju bagātu … Iesaku padoties Gordona gribai, — resnītis teica Tirejam, — Gordons ir tik bagāts, ka spēlē kā lauva, un viņam velnišķi veicas. Nepalaidiet garām izdevību. Gor- donam ir vājība uz iesācējiem. Labsirdīgs kā veca aukle.
Smiedamies no uzbudinājuma un cerībām, jauneklis pastiepa savu naudu Gordonam. Tas, uzsitis Davenantam pa plecu, ieteica viņam pagaidīt spēles rezultātus kādā no viesistabām, kuru visai laipni norādīja. Tirejs iegāja, nosēdās atzveltnī un sāka gaidīt. Šajā istabā ar nolaistiem aizkariem nesēdēja neviens, tikai viņš, bet laiku pa laikam ienāca divi vai trīs cilvēki, apspriežot savas izredzes, iekaisdami strīdā vai par kaut ko izprašņādami viens otru. Ienācēji reti piesēdās — spēles mokas drīz atkal dzina viņus zālēs, augsto durvju gaismā, aiz kurām staru cauraustā dūmakā steidzīgi traucās no galda pie galda ļaudis ar iedvesmotām vai piesardzīgām sejām. Davenants ieraudzīja divas sievietes. Viņas apsēdās viesistabā un sāka raudāt, mierinādamas viena otru. Šīs pa- vccās, resnās sievietes sačukstējās, tad apņēmīgi noslaucīja acis, nopūderējās un, novilkušas no pirkstiem gredzenus, smagi nopūzdamās, aizgāja. Ieskrēja jauns cilvēks ar sārtu seju un greizu kaklasaiti. Viņš nostājās istabas vidū, iztaustīja vestes kabatas, iesvilpās, apgriezās uz papēžiem un nozuda. Ienāca trīs plecīgi vīri masīvām sejām. Rokas bikšu kabatās sabāzuši, viņi ilgi staigāja pa viesistabu, skaļā aizrautībā runādami un smiedamies; šie ļaudis atcerējās spēli. Viņi bija vinnējuši un taisījās braukt uz restorānu.
Davenantam neviens nepievērsa uzmanību. Viņš sēdēja, salicis vienu kāju pāri otrai, un skatījās uz zāles durvīm, lai tūlīt pamanītu Gordona parādīšanos un pēc viņa sejas uzminētu rezultātus. Beidzot viņš nogura sēdēt, nogura mainīt kājas un domāt. Pulkstenis uz kamīna bija nositis jau divas reizes; kad sita astoņi, Davenants nolēma uzmeklēt vareno spēlmani. Mazliet uztraukdamies, bet ne tādā mērā, lai par nenozīmīgās summas piesavināšanos turētu aizdomās cilvēku, kas spēlē uz desmitiem tūkstošu, Davenants apstaigāja visas grupas zālē, ielūkojās katrā sejā, taču Gordona tur nebija. Jauneklis devās otrā zālē un ieraudzīja tur resno vīru, kas bija sarunājies ar Gordonu. Resnītis stāvēja nomaļus no spēlētājiem un šķirstīja savu kabatas portfeli. Ieraudzījis Davenantu, viņš sakustējās, lai aizietu, bet Davenants jau uzsmaidīja viņam.
— Ak jā! — resnītis teica. — Nu kā tad ir? Gordons jau padarījis jūs par bagātnieku?
— Es viņu meklēju, — atbildēja Davenants, — es biju visur, pie visiem galdiem. Jūs viņu redzējāt?
— Pagaidiet brītiņu, — resnais sacīja, — viņš droši vien met banku. Es viņu tūlīt atvedīšu.