Viņš steigšus aizgāja, bet Davenants palika stāvot un stāvēja tā, līdz ausī iekliedzās nojauta: «Tie ir blēži!» Ieraudzījis kalpotāju, Davenants pastāstīja viņam par Gordonu un lūdza norādīt, kur sēž melnīgsnējais, jaunais cilvēks.
Pie viņiem pienāca otrs kalpotājs.
— Tas noteikti ir Gūtmanis-Cirpējs, — teica viņš, izzinājis no Davenanta zagļa ārieni. — Atkal tas pats gadījums! Kas viņu ielaidis? Bija pavēle nelaist iekšā ne Gūtmani, ne Pus-Svilpi.
Pirmais kalpotājs iepleta rokas,
— Velns viņu zina, — tas teica. — Es tikko nomainīju Venturu. Gribat iegriezties direkcijā?
— Kāpēc? — jautāja Davenants, aptvēris notikušo, bet vēl cenzdamies sevi apmānīt. — Vai tad Gordons ir tur?
— Jūs esat apzagts, — sacīja otrs kalpotājs, — bet jūs varat iesniegt sūdzību.
— Nē, nav vērts.
— Vispār jau patiešām nav vērts. Tāpat jūsu nauda ir pagalam.
— Jā, tagad es redzu.
Davenants pagriezās un izgāja no kluba. Viņš nesteidzīgi gāja mājās — vienaldzīgs pret to, ko nodomās par viņu saimniece, kas, durvis atverot, ieraudzīs viņa veco uzvalku, izvārgušu seju un, protams, jau būs izokšķerējusi tukšo skapi.
— Rīt es pārvākšos, — Tirejs ienākdams teica vecenei.
— Lūdzu, — zobgalīgi atbildēja Gubermane, — jums būs labāk, ticiet man, šī istaba jums ir par lielu un, jādomā, arī par dārgu.
— Labi. Bet jūs atdosiet man naudu. Es nodzīvoju tikai nedēļu.
— Kas man maksājis, tam arī atdošu. Bet ir vēl jautājums, ko darīt ar manu vīru. Kārlis ir pavisam slims no jūsu radiem. Viņš baidās, ka mūs aplaupīs. Tiesa var vēl atzīt, ka jums jāapmaksā ārstēšanās un dakteri.
Davenants neatbildēja. Viņš iegāja istabā un, gaismu neuzdedzis, apgūlās. Viņa domas bija līdzīgas sasāpējušiem augoņiem. Daži priekšstati sagādāja tādas ciešanas, ka viņš trūkās augšā, vaicājot tumsai: «Ko tas nozīmē? Un par ko?»
Viņa aukstās pusdienas bija uz galda. Neilgi pirms rītausmas Davenants apēda atdzisušo ēdienu un atkal apgūlās. Nu sāka nākt miegs, bet mazākā domu sakustēšanās to padzina. Davenants bieži cēlās un dzēra ūdeni; beidzot viņš aizmiga un uzmodās vienpadsmitos no rīta.
Nezinādams, kas notiks, viņš drošības labad paņēma no rakstāmgalda atvilktnes sudraba briedi un noslēpa to svārku iekšējā kabatā, tad atstāja dzīvokli un uzmeklēja aptieku, kur bija telefona automāts.
No šejienes, gribēdams brīdināt Futrozu, Davenants pēc abonentu grāmatas izsauca viņa numuru. Kamēr stacija savienoja viņu ar sarkani zeltainās viesistabas iemītniekiem, Davenantam kļuva mazliet vieglāk ap sirdi — atkal viņš saskārās ar brīnišķīgo, no viņa dzīves izrauto namu. Sadzirdējis kādu balsi atbildam, Davenants ar visu augumu tiecās pie aparāta un sāka smaidīt, bet ar viņu runāja Urānija Tālberga.
Viņa nelāva Davenantam neko pateikt. Uzzinājusi, kas ar viņu runā, guvernante sacīja:
— Kāda mežonība no jūsu puses! Kāpēc jūs atsūtījāt šo cilvēku? Viņš teica, ka ir jūsu tēvs un ka jūs esat viņu sūtījis. Kas viņš ir?
— Es nevienu neesmu sūtījis, — atbildēja Davenants, nobālēdams aiz kauna. — Dieva dēļ… Es gribu paskaidrot… Gribu pateikt jums visiem … Futroza kungs …
— Futroza kungs ar meitenēm šorīt astoņos aizbrauca ar vilcienu uz Lisu. Viņi atgriezīsies pēc trim dienām.
— Aizbraukuši?
— Jā. Uz Klaveringa un Merānes izrādēm. Uz redzēšanos.
Telefons klusēja. Davenants izgāja no aptiekas. Uz tās durvīm karājās afiša, tagad viņš to ieraudzīja. Tā bija viņam vajadzīga; viņš izlasīja afišu no viena gala līdz otram, pēc tam devās pie Galerana. Tas bija viņa pēdējais mēģinājums atrast aizstāvi.
Afišas par slaveno aktieru Leona Klaveringa un Leon- kallas Merānes viesizrādēm Lisā bija izlīmētas pa visu pilsētu. Viesizrāžu panākumi pilsētas turīgo ļaužu aprindās bija nodrošināti vēl jo vairāk tāpēc, ka Poketas teātri vēl tikai beidza būvēt. Izsludinātās trīs viesizrādes — «Kīns», «Hugenoti» un «Sapnis vasaras naktī» — sekoja viena otrai 3., 4. un 5. augustā. Davenantam vajadzēja nokļūt Lisā jau šīs vai vismaz nākošās dienas vakarā. Pirmajā gadījumā viņam vajadzētu traukties automobilī, kura viņam nebija, otrajā — sēsties rīta vilcienā. Tikai nākamajā rītā gāja vilciens uz Lisu, bet naudas biļetei viņam nebija. Neredzēdams citas izejas, viņš atkal metās pie Galerana un uzzināja no iemītniekiem, ka Galerana vēl arvien nav mājās. «Ar viņu tas reizēm gadās,» Davenantam paskaidroja Simpsons. «Reizēm viņš nepārnāk pat veselu nedēļu, ja jums ļoti nepieciešams viņu uzmeklēt, ejiet uz Kišlota restorāniņu Putekļu ielā, tur Galerans iegriežas un tur viņu pazīst.» Nenoklausījies līdz galam, Davenants atstāja Simpsonu tik steidzīgi, ka tas nepaguva aizņemties no viņa sīknaudu. Davenants ar rūgtumu domāja par Kišlotu, pie kura viņš pat nāves draudos nespētu iet aplaupīts un atstumts. Un tomēr neredzēties pēdējo reizi ar ļaudīm, kas bija darījuši viņam tik daudz laba, Davenants arī nevarēja. Doma sastapt viņus pie teātra, iztēlojoties viņu pārsteigumu, kas pasacīs viņiem visu par viņa uzticību un pieķeršanos, saviļņos un liks varbūt par mūžīgas, karstas draudzības zīmi cieši paspiest viņam roku, — šī doma pieņēma slimīgus apmērus; ārpus tā nekas neeksistēja, un, ja viņu tagad ieslēgtu un sasietu, viņš neizbēgami un bīstami saslimtu. Tas bija bojā ejošas dvēseles kliedziens, pēdējā glābiņa cerība, pēc kuras, ja tā nepiepildās, iestājas par nāvi ļaunāka samierināšanās.
«Viņi atgriezīsies,» prātoja Davenants. «Kad mans zemiskais tēvs ieradīsies pie viņiem, viss kļūs skaidrs. Bet būs jau par vēlu. Viņi sapratīs, kāpēc es nerādos un aizeju pavisam, lai viņiem par mani nerastos ne mazākās šaubas. Kāds biju, tāds arī aizgāju.»