— … un nedeva man to tabaku. «Kad kļūsi pilngadīga,» viņš saka, «tad speciāls sarkans kuģis … Pēc tevis. Jo tev lemts iziet pie prinča. Tam burvim vari ticēt.» Bet es saku: «Pamodini, pamodini, lai var dabūt tabaku.» Un viņš lielu gabalu dzinās man pakaļ.
— Ko? Kas? Par ko tas stāsta? — noskanēja sievu ziņkārīgās balsis.
Zvejnieki, galvas tik tikko pagriezdami, zobgalīgi paskaidroja:
— Longrens ar meitu kļuvuši par mežoņiem, var arī būt, ka sajukuši prātā, — tā šis cilvēks saka. Burvis esot viņus apciemojis, itin kā tā jāsaprot. Viņi gaida, sievas jūs tikai nenoguliet! Viņi gaida aizjūras princi, turklāt vēl uz kuģa ar sarkanām burām!
Pēc trim dienām, atgriezdamies no pilsētas veikala, Asola pirmo reizi izdzirda:
— Hei! Pasistā! Asol! Paskaties šurp! Sarkanas buras peld!
Meitene nodrebējusi gluži neviļus pacēla roku pie pieres un palūkojās uz jūru. Tad viņa pagriezās uz to pusi, no kurienes nāca saucieni: tur, soļus divdesmit no viņas, stāvēja bars bērnu, viņi visi viebās un rādīja mēli! Smagi nopūtusies, meitene aizsteidzās mājup.
II
GREJS
Ja Cēzars atzina, ka labāk būt pirmajam ciemā nekā otrajam Romā, tad Arturam Grejam nevajadzēja Cēzaru apskaust par šo gudro vēlēšanos. Viņš bija dzimis kapteinis, gribēja tas būt un kļuva arī.
Milzīgais nams, kur piedzima Grejs, bija drūms iekšpusē un dižens no ārpuses. Nama priekšpusei piekļāvās puķu dārzs un daļa no parka. Labāko šķirņu tulpes — sudrabaini zilās, violētās un melnās ar sārtu noēno- jumu — vijās pa mauru kā pārgalvīgi nosviestu kaklarotu stīgojumi. Mūžvecie parka koki snauda pašu radītā puskrēslā pār līkumota strauta meldriem. Pils žogs, jo tā bija īsta pils, bija darināts no vītiem čuguna stabiem, ko savienoja rakstā kalti dzelzs režģi. Virs katra staba bija izveidota liela čuguna lilija, svinību gadījumos šie kausi tika piepildīti ar eļļu un nakts tumsā tad liesmoja kā gara, ugunīga virtene.
Greja tēvs un māte bija uzpūtīgi sava stāvokļa un savas bagātības vergi, stingri ievēroja tās sabiedrības likumus, par kuru viņi varēja sacīt «mēs». Viena viņu iekšējās pasaules daļa, senču galerijas aizņemta, nav aprakstīšanas vērta, bet otra — iedomātās galerijas turpinājums — sākās ar mazo Greju, kuram pēc zināma, jau agrāk sastādīta plāna vajadzēja dzīvi nodzīvot un nomirt tā, lai viņa ģīmetne varētu tikt novietota pie sienas, nekaitējot dzimtas godam. Sajā plānā bija pieļauta maza kļūda: Arturs Grejs bija zēns ar ļoti rosīgu garu, un arī vēlāk viņam nebija ne mazākās patikas turpināt šo iepriekš iztēloto galeriju.
Sis zēna dzīvīgums, šī dīvainība sāka parādīties ar viņa astoto mūža gadu: ārkārtīgi jūtīgs un bruņniecisks, meklētājs un brīnumdaris, tāda cilvēka tips, kas no neskaitāmām, visdažādākajām dzīves lomām izvēlējās bīstamāko un jūsmīgāko — likteņlēmēja lomu, izpaudās Grejā jau tad, kad, piebīdījis krēslu pie sienas, lai aizsniegtu gleznu, kur bija atveidots krustā sistā tēls, viņš izvilka naglas no Kristus asiņainajām rokām, pareizāk sakot, aptriepa tās ar zilganu krāsu, ko bija nočiepis krāsotājam. Tādā izskatā glezna viņam likās ciešamāka. Aizrāvies ar šo savdabīgo nodarbību, viņš sāka jau aizkrāsot arī krustā sistā kājas, kad tēvs viņu pārsteidza. Vecais sagrāba zēnu aiz ausīm, nocēla no krēsla un vaicāja:
— Kāpēc tu bojā gleznu?
— Es taču nebojāju.
— Tā ir ievērojama mākslinieka darbs.
— Man vienalga, — attrauca Grejs. — Nevaru pieļaut, ka manu acu priekšā rēgojas rokās iedzītas naglas un tek asinis. Es to negribu.
Dēla atbildē Lionels Grejs, ūsās noslēpdams smaidu, pazina pats sevi un zēnu nesodīja.
Grejs nepaguris pētīja pili, izdarot pārsteidzošus atklājumus. Bēniņos viņš uzgāja dažādas grabažos, vecas tērauda bruņas, grāmatas iešūtas dzelzī un ādā, satrunējušus ģērbus un baložus. Pagrabā, kur glabajās vīns, Viņš ieguva interesantas ziņas par lalitu, madēru, heresu.
Šeit nespodrajā gaismā, kas ieplūda caur šaurajiem logiem, kuriem uzgūlās mūra velvju slīpie trīsstūri, stāvēja mazas un lielas mucas; lielākā, plakana loka veidā, aizņēma visu pagraba šķērssienu, mucu simtgadīgais, tumšais ozolkoks laistījās kā noslīpēts. Starp mucām pītos grozos stāvēja vēderainas zaļa un zila stikla pudeles. Uz akmeņiem un klona zemē auga sirmas sēnes ar tieviem, tieviem kātiņiem; it visur — pelējums, sūna, mitrums, skāņš, smacīgs gaiss. Milzīgs tīmeklis pagraba tālākajā kaktā vakara saules pēdējā starojumā šķita apzeltīts. Kādā vietā bija ieraktas divas mucas labākā Alikante, gandrīz vai tāds pats kā Kromvela laikos. Un pagraba pārzinis, norādīdams Grejam uz tukšo kaktu, nepalaida garām iespēju atkārtot notikumu par ievērojamo kapu, kurā gulējis mironis nemierīgāks nekā foksterjeru bars. Iesākot savu stāstu, stāstītājs nekad nepiemirsa pamēģināt, vai darbojas lielākās mucas krāns, un atkāpās no tā ar redzami atvieglotu sirdi, jo viņa acīs aiz pārlieka prieka neviļus pamirdzēja asaras.
— Nu, lūk, — teica pagraba pārzinis Grejam, nosēzdamies uz tukšas kastes un iešņaucot spicajā degunā tabaku, — vai redzi šo vietu? Tur guļ tāds vīns, par kuru ne viens vien žūpa atļautu izgriezt mēli, ja tam dotu iekampt nelielu malku. Katrā mucā ir simt litru šķidruma, kas uzmundrina garu un padara miesu par nekustīgu mīklu. Tas ir tumšāks nekā ķirši, no pudeles tas netecēs. Šis vīns ir biezs kā labs krējums. Tas glabājas meln- koka mucās, stiprās kā dzelzs. Ap tām ir divkāršas stīpas no sarkana kapara. Uz stīpām lasāms uzraksts latīņu valodā: «Mani dzers Grejs, kad būs paradīzē.» Šis uzraksts tulkots tik plaši un dažādi, ka tava vectēva tēvs, augst- dzimušais Simeons Grejs, uzcēla vasarnīcu un nosauca to par «Paradīzi», domādams šādas naivas asprātības veidā saskaņot noslēpumaino izteicienu ar īstenību. Bet ko tu domā? Viņš nomira, tiklīdz sāka dzīt nost stīpas, ar sirdstrieku, tā bija uztraucies kārais vecītis. No tā laika šo mucu neaiztiek. Ir radies uzskats, ka dārgais vīns nesīs nelaimi. Tik tiešām, tādu mīklu nav uzdevusi pat Ēģiptes sfinksa. Tiesa gan, tā kādam prātniekam vaicājusi: «Vai apēdīšu arī tevi, kā apēdu visus, — saki taisnību, tad paliksi dzīvs,» bet arī tā, labi pārdomājot…