No paša rīta Davenants nebija iegriezies mājās, nedz arī ēdis; pavisam negribēdams ēst, viņš tomēr nopirka maizi, lai nezaudētu spēkus, bet ēst nevarēja; ietinis maizi avīzē, viņš izgāja uz šosejas, pa kuru vajadzēja noiet simt septiņdesmit jūdžu. Viņu nepārsteidza ne attālums, ne acīm redzamā neiespējamība laikā noiet tik milzīgu gabalu. Viņš zināja, ka jābūt pie teātra Lisā ne vēlāk par astoņiem 5. augusta vakarā. Kā izmanās braukt vagonā bez biļetes, viņam nebija ne jausmas. Katrā ziņā tāds uzdevums viņam nebija pa spēkam. Viņš nogāja vairākas jūdzes, vēl arvien nesot padusē neaizskarto maizi. Reizēm, pamanījis kādu tuvojošos automobili, Davenants apstājās un pacēla roku. Ieskatījies šoferis nospļāvās vai nicīgi sašķieba seju; garāmbraucēji neizpratnē atskatījās uz bālo gājēju un reizēm zobgalīgi pamāja ar roku, domājot, ka viņš ir piedzēries; un tiešām, pēc viņa izskata nekādi nevarēja uzminēt, ko grib teikt šis dīvainais jauneklis ar plati ieplestajām acīm. Stundas laikā viņa apziņā aizzibēja astoņi automobiļi. Cietis neveiksmi ar vienu, viņš klusējot cēla roku pretim otram, trešajam un tā tālāk, lāgiem murminādams: «Apstājieties. Lūdzu, pavediet mani.» Pie vārda «lūdzu» mašīnas putekļi jau kūpēja tik tālu, it kā tā nemaz nebūtu traukusi garām.
Saule norietēja, un kādu laiku ceļi bija tukši. Sadzirdējis atkal rūkoņu aizmugurē, kas vēstīja par glābjošo ātrumu, Davenants, īsti neapzinādamies, ko dara, un riskēdams ar to, ka var tikt sakropļots vai nogalināts, nostājās ceļa vidū ar seju pret automašīnu un pacēla roku. Viņš nenodrebēja un neatvirzījās ne soli, kad mašīna apstājās pret viņa krūtīm. Viņš nedzirdēja apstulbušā šofera rupjo lamāšanos un piegāja pie mašīnas durtiņām, skatoties tieši sejās trim iereibušiem vīriešiem, kas blenza atplestām mutēm. Viņu jautājumus un brēcienus Davenants dzirdēja, bet nesaprata.
— Es lūdzu tikai vienu, — viņš teica resnam vīram brezenta mētelī un ādas naģenē. — Jūsu mātes, līgavas, sievas vai bērnu vārdā ņemiet mani līdzi uz Lisu. Ja jūs to nedarīsiet, es nomiršu. Man jābūt rīt astoņos tur, kurp jūs braucat, — Lisā. Bez tā es nevaru dzīvot.
Viņš runāja klusi, aizelsdamies un tik skaidri izteica savu stāvokli, ka pasažieri neziņā saskatījās.
— Ar puisi kaut kas noticis, — sacīja kalsens cilvēks ar apvītušu seju. — Viņš dreb pie visām miesām. Ko tev vajag Lisā, jaunekli?
— Kā tu zini, kurp mēs braucam? — jautāja trešais, melnūsains sārtvaidzis, automašīnas īpašnieks.
— Vai tad jūs nebraucat uz Lisu?
— Jā, mēs braucam uz Lisu! — resnais brēca. — Bet pēc mūsu pakavu klaudzoņas to nevar pateikt. Evans, ņem viņu! Kas tev tur padusē? Bumba?
— Tā ir maize.
— Kāpēc tu nebrauci ar vilcienu? — ūsainis vaicāja.
Davenants klusēja.
— Es nevarēju sadabūt naudu, — viņš paskaidroja, sapratis beidzot jautājuma jēgu.
— Lai sēstas pie Valtera, — nolēma mašīnas īpašnieks, Davenantam par laimi atcerējies savas agrās jaunības gaitas. — Sēsties pie šofera, puisi.
Davenants tā nopriecājās, ka, sajūsmā smiedamies, saķēra ūsainā vīra elkoni un paspieda to. Apsēdies pie Valtera, viņš turpināja smieties. Ar asu kustību iedarbinājis mašīnu, šoferis ļāva tai slīdēt pa krēslainajiem pakalniem un teica Davenantam:
— Tev nāk smiekli?! Atradis, ko priecāties! Azis tāds! Nostājies uz ceļa kā āzis! Zēl, ka es tevi nesabraucu par tādu nekaunību. Še, iedzer, āža ģīmi!
Šoferis pastiepa viņam pudeli, ko saimnieks bija pabāzis no aizmugures. Davenants, vēl arvien drebēdams aiz noguruma un izmisīgā sasprindzinājuma, ko bija radījusi jaunas dārgās mašīnas ātruma nomierinošā izjūta, iedzēra dažus malkus. Viņam padeva gabalu vistas, sieru un apelsīnu. Viņš to visu apēda, tad, sadzirdējis aizmugurē kaut ko kliedzam, apgriezās. Kalsnējais brēca: «Kāpēc tu tā steidzies uz Lisu?» — un, nesadzirdējis viņa nesakarīgo atbildi: «Es nevaru, es nespēšu jums izskaidrot… ticiet man…» — pielaidīgi pamāja ar roku, pievērsdamies atkal pudelei, ko laida apkārt.
Šoferis vairs nerunāja ar Davenantu, par ko Davenants priecājās, jo gribēja netraucēti nodoties rūgtajai baudai — traukties pretim savas neilgās, skaistās pagātnes pēdējam momentam.
Riets izdzisa, bet krēslā vēl bija redzami šosejas akmeņi un kalnu nogāzes ar vēja šūpotu zāli. Viņš tagad domās gāja pa šoseju un svētlaimīgi vēroja iztēlojamo soju posmus, kas strāvoja nopakaļ ūdenskrituma ātrumā. Sēdot līganajā automašīnā, viņš vairākkārt apdzina pats sevi, ejošu pa ceļmalu tik lēni salīdzinājumā ar brauciena straujo gaitu, ka varēja likties pavisam nekustīgs. Bet drīz viņš nogura arī domāt un salīdzināt, viņš atcerējās tikai to, ka jau rīt būs Lisā, un aizrautīgi ļāvās šai pārliecībai.
Mašīnā braucošie bija Poketas dzirnavnieki, kas devās uz karaspēka pasūtījumu izsoli. Apžēlojušies par Davenantu, viņi pabaroja puisi un drīz aprada ar viņa klātbūtni, atgriezdamies pie savas komerciālās sazvērestības pret citiem uzņēmējiem.
Lieliskā, asfaltētā šoseja starp Poketu un Lisu deva iespēju braukt ar četrdesmit jūdžu ātrumu stundā. īsi pirms divpadsmitiem, izbraukusi cauri Viltonai, Krenē, Blckai, Laverazai, Rulpostai un Dakarai, automašīna apstājās Zearnā, rūdas pilsētiņā, kur tik vien bija kā trīs ielas un desmit krogi.
— Tā ir Lisa? — ieraudzījis ugunis, jautāja Valteram Davenants.
— Lisa? Pats tu esi Lisa, - atbildēja Valters, gurdi piegriezdams mašīnu pie spoži apgaismotas vienstāva viesnīcas. — No šejienes vēl piecdesmit jūdžu.
Gandrīz četras stundas Davenants bija sēdējis ar uzsistu apkakli, sastingušiem pirkstiem pieturēdams cepuri. Viņš bija nosalis, locekļi notirpuši, taču pietura viņu ne- iepriecēja, bet modināja satraukumu. Viņš sāka bīties, ka automobilis aizkavēsies. Dzirnavniekus sauca šādi: ma* šinas īpašnieku — Evanss, resno — Leiks un kalsnējo — Bergancs. Viņi ievilka Davenantu sev līdzi viesnīcā, kur bija daudz ļaužu un spožā gaisma tā piepīpota, ka dūmi locījās smagām, viļņainām grīstēm. Daļēji priecādamies par siltumu, Davenants iegāja telpā, turēdamies aiz Ber- ganca, kam jautāja: