— Varbūt jūs nebrauksiet tālāk?
— Ko? — nobrēca Bergancs un, apturējis Evansu, norādīja viņam uz garu galdu pie virtuves durvīm. — Kur tad citur? — viņš teica. — Tepat vien apsēdīsimies.
Davenants neuzdrīkstējās pārvaicāt, bet Bergancs, atcerējies viņa jautājumu, sacīja:
— Ir taču jāatpūšas, jocīgais cilvēk. Mēs gribam paēst vakariņas. Tu pavisam nevari paciesties? O! — viņš iesaucās, blenzdams uz atbraucēju grupai pienākušo milzīgo sarkanvaidzi. Viņa galva bija iesprausta tauku kārtas un audekla aplocē. — Es it kā paredzēju. Pats Tromps.
Trompa sarkanās acis spīdēja labsajūtā.
— Es izbraucu jums pretim, — viņš sacīja sarokodamies. — Jums, Evans, par lielu patikšanu, un jums, Leik.
— Kas par niekiem?!
— Iesim, visu uzzināsiet. Tagad … Ķā sauc šito ziem- cietīti? Viņš brauc jums līdzi? Kas viņš tāds ir?
— Tā… lūdza pavest, — negribīgi paskaidroja Leiks, steigdamies apspriest izsoli. — Kaut kas traģisks… Nu, sēžamies ātrāk. Jā, pie šī galda.
— Ja vēlies, — Bergancs sacīja Davenantam, kas arvien bažīgāk skatījās uz netīkamo, milzīgo Trompu, — pasūti sev alu un apsēdies, kur gribi, mums jāaprunājas.
Četri uzņēmēji rībinājās ap galdu, un gar viņu vēja appūstajām sejām kā mušas zibēja sulaiņu rokas, nesot pudeles un šķīvjus, bet Davenants ar sažņaugtu sirdi piegāja pie bufetes. Viņš gribēja iedzert alu, lai nomierinātos. Pats samaksājis par alu, Davenants ieklausījās tirgoņu sarunā, bet apkārt bija tāds troksnis, ka viņš nekā nesaprata.
Tromps kaut ko runāja, uzbudinājumā svaidīdams dakšiņu, šķielēdams uz viņu; Leiks gremoja sviestmaizi; Evanss, acis nolaidis, rauca pieri; Bergancs, apkārt skatīdamies, glaudīja ūsas. Kamēr Davenants pieveica savu krūzi, pie galda acīmredzot bija izlemts kaut kas apmierinošs un jocīgs, jo Tromps nobučoja pirkstgalus un draugi iesmējās.
Leiks atskatījās, acīm uzmeklēja Davenantu un kaut ko sacīja Evansam. Tas kļuva domīgs, bet paraustīja plecus un pamāja Davenantam.
— Klausies, — teica Evanss ļaunā nojautā sastingušajam zēnam, — mēs nebrauksim uz Lisu. Mums te ir darīšanas.
— Tā! tā! — atkārtoja Davenants, nerazdams vārdus.
— Viņš aizies kājām! — kliedza Tromps. — Vesels, jauns puisis … Es viņa gados ne tādus vien gabalus staigāju. Ja piespiež… Ei, tu! Dzirdi, ko tev saka?! Nemaz nemanīsi, kad būsi jau galā!
— Protams, — Davenants atteica.
_— Jā, atvaino mūs, — nomurmināja Bergancs. — Gribētos tev palīdzēt, bet tā iznāca. Saproti pats.
— Es saprotu.
— Nu, tad ej ar dieva palīgu, — teica Leiks, sākdams dusmoties. — Tev palikušas piecdesmit jūdzes. Kaut kā aizkulsies.
— Jā, es iešu. — Davenants nopūtās ar visu savu plaušu spēku, lai nokratītu drūmā negadījuma smagumu. — Pateicos jums.
— Nav par ko, — sacīja Evanss. — Iesi? Ej. Nu tad, — viņš griezās pie Trompa, — ir norunāts. Ko ņemt līdzi? Vīnu, vai?
Davenants atstāja viesnīcu un apvaicājās garāmgājējiem, kā iziet uz Lisas Šoseju. Viņam norādīja virzienu, un viņš devās ceļā, pasitis sainīti padusē. Svārku apkakli uzsēja ar mutautiņu, lai paglābtos no asā nakts vēja.
Davenants nedusmojās uz dzirnavniekiem, viņš bija laimīgs jau par to, ka palikušas vairs tikai piecdesmit jūdzes — laika ziņā grūti veicams, bet tomēr iespējams attālums.
Davenanta pēdējo dienu pārdzīvojumu būtība bija tāda, ka likās, — no svētdienas vakara pie Futroziem bija pagājis ilgs laiks. Tagad viņš devās pārgājienā no vienas dzīves otrā, no cerībām — nezināmībā, no tikšanās — uz šķiršanos. Galerans viņu meklēs, bet nekad neatradīs. Varbūt ar skumjām pieminēs Futrozs. Ellija un Roēna ar asarām atcerēsies viņu, kad noskaidrosies, kāpēc viņš nozudis, nekā nepaskaidrojot, nežēlojoties, un visi sapratīs, ka viņš nav vainīgs tēva neķītrajās blēdībās. Tēvs, protams, ieradīsies pie viņiem un prasīs naudu. Tad viss atklāsies.
Iekvēlojies no šīm domām — visu laiku par vienu un to pašu, tikai no dažādām pusēm, — Davenants nejuta auksto vēju. Iedams pa ielejām un pakalniem, garām dusošajām mājām, klausoties suņu rejās un savu so|u troksnī, kļuvis par šīs nakts neatņemamu sastāvdaļu, Davenants juta, ka gara darbība vairs nepakļaujas gribai. Viņa domas un jūtas raisījās patstāvīgi; viņš nespēja ne aizturēt, ne noslāpēt tās. Priekšstati bija spilgti kā krāsains zīmējums uz melna papīra. Viņš atradās Futrozu viesistabā, redzot visur rakstus un ēnas, priekšmetus un mēbeļu izvietojumu tik skaidri, ka varētu nekļūdīgi uzrakstīt skaitļos atstatumu starp lietām, varēja domās pieskarties lakai un samtam. Sī viesistaba radīja smeldzi ar to satraukto jūtu spēku, ar kādām viņš pats bija to piepildījis. Nav izprotams, kādā redzētā un neapzinātā sakarībā karstā, sarkani zeltainā istaba bija kļuvusi par viņa vientiesīgo ilgu atspoguļojumu.
Viņš atcerējās, kā sešas rokas bija meklējušas zāle atslēgu, un, nespēdams klusējot panest dzīvās atmiņas, apstājās.
Davenants teica:
— Ardievu, rokas un atslēga. Ardievu arī tu — es pats, kāds es biju tur, — ardievu. Bija pārāk labi, lai tā paliktu ilgi, vienmēr.
Atcerēdamies, ko bija dzirdējis par tāliem gājieniem, Davenants soļoja nepiesēzdamies, lai izvairītos noguruma, kas neizbēgami uzbrūk pēc īsas atpūtas, jo tā pārtrauc ar elpu un sirds ritumu saistīto muskuļu kustību inerci. Viņš soļoja tvirti un vienmērīgi, tāluma skaitļu dzīts. Līdz rītausmai Davenants bija nogājis divdesmit četras jūdzes; nespēja rīkoties citādi bija kļuvusi par māniju. Viņa apziņa bija pārvērtusies vienā vienīgā attālumā; dornāt vai just ko citu viņš nespēja. Reizēm ciematos no savu māju sliekšņiem viņu uzrunāja sievietes, gribēdamas uzzināt, vai kāds nedzenas pakaļ šim zēnam ar iekaisušo seju, kas tik bezgala savādi raudzījās apkārt. Ļaudis, kas brauca ratos, rauca pieres un uzšāva zirgiem, kad Davenants no vēja un putekļiem aizkritušā balsī lūdza viņu pavest. Viņš jautāja fermerim, kas raka grāvi, vai vēl tālu līdz Lisai, un uzzināja, ka atlikušas divdesmit piecas jūdzes. Tālumā skaidri bija redzams zils kalns, kas slējās pāri mākoņiem, — visaugstākā vieta apvārsnī,— un fermeris teica: «Redzi to kalnu? Kad šis kalns paliks tev aiz muguras, tad skaiti vēl desmit minūtes, un Lisa būs klāt.»