Sie vārdi kaltin piekala Davenanta uzmanību kalnam, kas likās esam tik daudzsološi tuvu — kā jau visi kalni skaidrā laikā. Par tā draudīgo tālumu liecināja tikai meži nogāzēs, kas atgādināja zilganus tīteņus, bet Davenants to saprata tikai pēc stundas gājuma, kad tīteņi šķita kļūstam mazliet irdenāki. Kalns bija kreisajā pusē ceļam, un Davenantam tas kļuva par šīsdienas domu degpunktu. Visu laiku viņš redzēja to sev priekšā gan debesu spožajā mirdzumā, gan mākoņu ēnā, kas slīdēja pāri nogāzēm kā elpas miglojums uz gluda stikla.
Saule karsēja Davenantu. Pēc cīņas ar nakts aukstumu bezmiega un ilgā gājuma nogurdinātā sirds dzina viņu uz priekšu vienos sviedros, kas plūda kā ūdens no sūkļa, bet viņš aizelsdamies gāja, vērodams, cik lēni mainās kalna aprises. Lēni padevās šis kalns viņa ļimstošajiem, nervozajiem soļiem. Tagad viņš sāka pamanīt kalna šķietami gludajā virsmā izciļņus un iedobumus, ielejas, kas ieliecās mežā, klinšu bluķus un kraujas; tagad kalns vairs nepiederēja tālai, gleznainai pasaulei kā mākoņu dūmaka pamalē, bet izvērsās daudzveidīgu, salīdzinājumam pieejamu formu milzenī.
Drīz Davenantam vajadzēja iet garām kalna kreisajai nogāzei, kuras pakājes birzīs šur tur slēpās baltas mājas. Šoseja pagriezās, apliecot lielu pauguru labajā pusē, tā ka starp kalnu un ceļu pavērās ieleja ar mirdzošu, šauru upes līniju; no upes kāpa garaiņi, un ielejas zaļā gultne pavērās ceļiniekam kā putna lidojumā. Klintij bija piepla- cis vienkāršs, pazems namiņš ar plakanu akmeņu jumtu. Pie durvīm mazgājās sieviete, un Davenantam iegribējās dzert. Sieviete, seju slaucīdama, paskatījās, kad viņš lūdza ūdeni, un aizgāja, pieteikdama pagaidīt.
Davenants nosēdās uz pakāpieniem. Kad acu priekšā parādījās ūdens krūze, viņš pieplaka tai tik kāri, ka no- lējās.
— Vēl? — vaicāja sieviete, ievērojusi viņa slimīgo izskatu.
Davenants pamāja.
Izdzēris otru krūzi, viņš iztina savu putekļiem piesūcināto maizi un šaubīgi uz to paskatījās.
— Jāapēd, — viņš teica.
— Uz kurieni jūs ejat? — jautāja sieviete, paradīda- mās ar degvīna pudeli.
— Uz Lisu. Vai vēl tālu? — vaicāja Davenants, nokodis mazliet maizes, bet tūlīt izņēma to no mutes, jo nespēja ieēst.
— Tālu, trīspadsmit jūdzes. Iedzeriet degvīnu,
— Degvīnu? Nezinu. Cik pulkstenis?
— Drīz būs divpadsmit. Iedzeriet degvīnu un atlaidie- ties nojumē. Ja jūs kādu stundu pagulēsiet, ātrāk tiksiet galā. Es jūs pamodināšu.
— Redziet, labais cilvēk, — sacīja Davenants, pūlēdamies piecelties, — ja aizmigšu, nevarēšu piecelties. Es nāku no Zearnas visu nakti, bet man jāiet tālāk.
— Tad iedzeriet degvīnu. Vai nesaprotat, kas ar jums notiek? Jūs esat kā sadedzisl
— Sadedzis?
— Nu jā, tā gadās ar zirgiem un cilvēkiem. Plaušas deg.
— Es saprotu. Bet ne tikai plaušas. Nu, dodiet arī degvīnu, es jums samaksāšu.
— Viņš ir jucis. Man maksāti Pats nabags!
Davenants iedzēra no pudeles dažus malkus, tad atvilka elpu un dzēra vēl, līdz deniņos sāka dunēt. Atdevis pudeli, viņš piecēlās, stingdams no sāpēm krustos, iesmējās un nosēdās.
— Marš — uz nojumi! — teica sieviete.
Viņai bija bakurētaina seja ar dzīvām acīm un laipnu smaidu.
— Nekas, — atbildēja Davenants, valstīdamies pa zemi veltīgās pūlēs piecelties. — Tikai jāpieceļas. Man noteikti jāiet.
Viņš pieķērās pie durvīm un saslējās, drebēdams plosošā pārgurumā, tad piecēlās, sakoda zobus un lēni devās uz priekšu.
Sieviete novaidējās un, izmisīgi purinādama galvu, nosauca pakaļ:
— Ej arī, nelaimīgais, un lai tev tur būtu labāk nekā te! Ko es varu darīt? Sirds lūst, uz viņu skatoties!
Ar varu piespiezdamies, Davenants soli pa solim juta, ka spēja kustēties atgriežas. Nepagāja ne desmit minūtes, līdz mocošais stāvoklis pārgāja, bet viņa gaita bija kļuvusi nevienmērīga.
Iestājās dienas tveicīgākās stundas, kuru putekļainajā un sviedrainajā ritējumā Davenants vairākkārt pagriezās un skatījās uz kalnu, tas atpalika no viņa tikfto manāmi,
pieņemot agrāko zilas, tālas pasaules izskatu — kā mākonis pamalē.
Ceļš vairs neveda kalnup un nemeta lokus augstumos, šoseja slīdēja lejā, un pret rietu Davenants ieraudzīja tālu, namiem apbūvētu ieleju jūras krastā. Tā bija Lisa, kas kūpēja un kvēloja kā nokaitēta ogļu grēda.
Domādams, ka iet ātrāk, mērķa tuvuma uzbudināts, Davenants patiesībā vilkās pēdējiem spēkiem, īsti neapzinādamies notiekošo, un tik lēni, ka pēdējās divas jūdzes gāja trīs stundas.
Pilsēta lāgu lāgiem slēpās aiz pakalniem un, kad sāka jau tumst, pavērās apkārtējās augstienes nogāzē ar uguņu virkni visas pamales garumā. Kļuva dzirdama pūļa dūkoņa, no tvaikoņiem ostā skanēja bakenu zvani, kas sita pusastoņi, iekaucās domīgas sirēnas. Davenants piespiedās iet tik ātri, cik vien ļāva sāpes kājās un plecos. Automobiļi šāvās viņam garām kā vienā līnijā traucoši putni, bet viņš jau redzēja netālu mājas un drīz ienira šaurajās nomales ieliņās, kas oda pēc drēgnuma un sadegušiem taukiem.