Vairākas reizes garāmgājēji rādīja viņam ceļu uz teātra pusi, bet viņš maldījās, nokļūdams gan preču noliktavu tumšajā laukumā, gan šķērsielu kāpnēs, kas veda prom no pilsētas centra. Sapluinitajā papīrā ietītā maize nelāva viņam iztēloties sevi greznajā teātra zālē. Davenants nolika maizi uz stabiņa ielas malā. Beidzot divi pēdējie pagriezieni izveda viņu uz platas ielas, kur karstais vakars dzirkstīja tūkstoš ugunīs, bet ekipāžu kustība atgādināja armiju ar melnām sejām un liesmojošām acīm — traucamies cīņa pret pūli. Izslietās zirgu galvas un automobiļu muguras zibēja vienā līmenī ar jautrām sieviešu sejām; kvēloja skatlogi, bija gaiši, drausmīgi un skurbi- noši. Bet šī spilgtā, dārdošā pasaule palīdzēja Davenantam viņa pēdējā cīņā ar tuvo nesamaņu.
— Kur teātris? — viņš jautāja jaunam cilvēkam, kas ziņkāri paskatījās uz viņu, teikdams:
— Jūs stāvat pretim teātrim.
Davenants ieskatījās: patiešām ielas otrā pusē bija četrstāvu nams, caur kura logiem lauzās spožo elektrisko lustru ugunsgrēks. Apakšā, galerijās, afišām aplīmētās kolonnas un arkas bija pilnas cilvēku; ļaudis nāca un gāja pa stikla durvīm. Tad Davenants jautāja augstprātīgai sievietei:
— Vai ir jau astoņi?
— Bez piecām astoņi, — viņa atteica, izrauta no nicīgās svārstīšanās — atbildēt vai neatbildēt — tikai tālab, ka Davenants nekustējās no vietas un cieši skatījās viņai acīs.
Vecā dāma aptaustīja savu somu un, pārliecinājusies, ka nekas nav nolaupīts, sāniski aiztraucās pa priekšu. Davenants metās uz teātra ieeju. Viņš ieraudzīja kasi, bet kase bija slēgta. Tumšais logs lieliem burtiem vēstīja, ka biļetes izpārdotas.
Davenants nostājās vestibila vidū, traucēdams publikai virzīties uz priekšu, un skatījās apkārt, meklēdams tos, kuru dēļ bija uzņēmies šīs mocības. Milzīgās durvis uz teātra zāli bija pavērtas, tur dzirkstīja zelts, gaisma; spoži apmirdzētas sejas no brīnišķīgas un nepieejamas pasaules smējās uz aizkara fona, kas tēloja zilu lagūnu ar burām un putniem. Klusi spēlēja mūzika. Liels spogulis rādīja sašļukušu stāvu ar bālu seju un melni noputējušu muti. Tas bija Davenants, bet viņš nepazina sevi.
— Vai drīkstu ieiet? — jautāja Davenants vecam biļešu kontrolierim, kas stāvēja pie durvīm. — Es atnācu no tālienes. Lūdzu, ielaidiet mani.
— Kā tad tā?! — atbildēja kontrolieris. — Ko jūs murmināt? Kur jūsu biļete?
— Kase ir slēgta, bet es tāpat atdošu naudu.
— Jūs esat jokdaris, — sacīja kalpotājs, apskatījis viņu un nobīdījis malā, lai dotu ceļu skatītāju grupai. — Ej prom, vai arī tevi izvedīs.
— Kas notiek? — pienāca otrs kontrolieris.
— Piedzēries vai jucis, — teica pirmais, — grib iet zālē bez biļetes.
— Dieva dēļ! — lūdza Davenants. — Mani gaida. Man jātiek iekšā.
— Vilton, izvediet viņu.
— Iesim! — pavēlēja Viltons, saņemdams Davenantu aiz elkoņa.
— Es nevaru aiziet.
— Nekas, mēs palīdzēsim. Nu, velcies!
Viltons izveda viņu pa durvīm, viegli pagrūda un teica šveicaram:
•— Snuk, nelaist iekšā!
Davenants izgāja uz trotuāra, nokāpa no tā, paskatījās apkārt, sadrūma un sāka ieskatīties ekipāžu virpulī pie teātra. Savā izmisumā viņš bija gandrīz pārliecināts, ka
Futrozs ar meitām jau ieņēmuši vietas. Pēkšņi vakara staru krustojumā aiz tumšām krēpēm pazibēja Roēnas un Ellijas jautrās sejas. Futrozs sēdēja ar muguru pret Da- vanentu.
— Sveicināti! Sveicināti! — iekliedzās Davenants sažņaugtu sirdi mezdamies cauri pūlim, starp riteņiem un ļaudīm, pakaļ aizslīdošai ekipāžai, bet nenoturējās un pakrita.
Tikko viņa acis aizvērās, viņš atkal redzēja telegrāfa vadus un tajos sēdošus putnus, atkal garām stiepās pakalnu virkne.
— Kāds kliedza! — sacīja Ellija, atskatīdamās uz kliedziena pusi. — Smejies, ja gribi, Tampiko, bet man likās, ka tā bija Davenanta balss. Viņš sauc mūs no Poketas. Tiešām kauns, ka mēs nepaņēmām viņu līdzi.
Futrozam nebija ko atbildēt. Visi trīs pameta ekipāžu un pazuda durvju gaišumā. Roēna pasmējās par māsas iedomām, un Ellija arī atzina, ka, «jādomā — samuldē- jusies». Un tad nāca prieki aplūkot citu tualetes un salīdzināt tās ar saviem liegajiem tērpiem.
Davenants palika noslēgtā murgu pasaulē, no kuras ilgi netika ārā. Viņš bija Futrozu namā, un viņu bez mitas sauca gan vecākā, gan jaunākā māsa: izlabot ūdens krānu, pakārt gleznu, palasīt priekšā grāmatu, aizvērt logu vai padot krēslu. Viņš darīja to visu ar prieku, aizrautīgi gulēdams Sarkanā Krusta slimnīcā ar smadzeņu iekaisumu.
OTRĀ DAĻA
Cejš no Tahenbakas uz Gertonu, slīdot lejā no kalniem divpadsmit kilometrus no Gertonas, pagriežas pie jūras asā cilpā un iznāk ielejā. Sudraba rūdas atklāšana netālu no Tahenbakas bija pārvērtusi šo draņķīgo ceļu tīri pieklājīgā šosejā. Pār ceļa cilpas izliekumu, piespiedusies krasta klints aizmugurei, stāvēja viesnīca — vienstāva ēka no netēstiem akmeņiem, ar plakanu šīfera jumtu un četrstūrainu pagalmiņu, kurā nebija vietas vairāk par trim ekipāžām. Cauri viesnīcas logiem bija redzams okeāns. Lai nokļūtu pie tā, nevajadzēja vairāk par divām minūtēm.
Sī viesnīca saucās «Sauszeme un jūra», kā to vēstīja koka izkārtne ar dzelteniem burtiem uz gaišzila pamata, kaut gan visi to dēvēja par «Stomadora viesnīcu» — pēc agrākā īpašnieka, kas bija pazudis pirms desmit gadiem, nepateicis, kurp un kāpēc, un nodevis pamesto saimniecību jaunā īpašnieka — Džemsa Gravelota rīcībā ar likumīgi sastādītu dokumentu. Tolaik Gravelotam bija tikai septiņpadsmit gadu; viesnīca bija koka būda ar divām istabām. Pēc diviem gadiem Gravelots to pilnīgi pārbūvēja.