Stomadora viesnīcas nodošana jaunā īpašnieka rokās nebija noslēpums: tieši par to Gravelots pašlaik runāja ar izkārtņu gleznotāju Barketu, kas bija ceā uz Gertonu. Barkets ar meitu Martu bija apturējuši no rīta savu zirgu pie viesnīcas un ienākuši paēst.
Saimniekam bija kalpi — viena kalpone un strādnieks. Kalpones Petronijas ziņā bija virtuve, produkti, tīrīšana un mazgāšana. Pārējo darīja strādnieks Firss. Gravelotam bija dīvaina vecpuiša slava: bija aizdomas, ka viņš dzīvo ar svešu vārdu, un ļaudis prātoja par viņa izturēšanos un valodu, kas neatbilda krodzinieka amata būtībai. Apkārtējie iedzīvotāji vēl atcerējās vispārējo pārsteigumu, kad kļuva zināms, ka viesnīcu saņēmis vēl gluži zēns, kas sākumā strādāja viens un visu darīja pats. Viņam bija skapis ar grāmatām un violončells, uz kura viņš pats bija iemācījies spēlēt. Viņš neamizējās ar kalponi un nevienam nedarīja zināmu savu pilsētas braucienu jēgu. Bez tam Gravelots neredzēti trāpīgi šāva un katru dienu vingrinājās šaušanā aiz viesnīcas, kur starp ēku un klinti bija ķīļveidīgs tukšums. Reizēm, kad lija lietus, šaušana notika istabā. Tāds viesnīcnieks modināja ziņkāri, dažkārt visai izdevīgu viņa makam. Gravelots patika sievietēm un labprāt jokojās ar viņām, bet viņas kaitināja tā domīgās aizbildniecības pieskaņa, ar kādu Gravelots izturējās pret viņu gandrīz vienmēr bērnišķo esību. Tāpēc viņš patika, bet ne tā, lai izsauktu tiešas koķetēšanas uzbrukumu.
Saruna par Stomadoru sākās no Barketa jautājuma — vai Gravelots nebrauks uz Gertonu palūkoties kāzu sezonas gaitā un izpriecās.
Viesi un Gravelots sēdēja pie viena galda. Gravelots lika padot sev brokastis uz kopējā galda.
— Tur būs dažādas sacīkstes. Starp citu, šaušanas konkurss, bet jūs, kā runā, esot pieredzējis šāvējs, — sacīja Barkets, kas pazina Gravelotu, jo vairākas reizes bija apmeties pie viņa, atgriežoties no Tahenbakas,
— Nezinu, vai braukšu. Es šauju labi, — bez melīgas pazemības piekrita Gravelots, — taču Gertonā tagad notiek cita šaušana, — uz medījumu, kas neciestu ne skram- biņas savā maigajā ādā. Pirms deviņiem gadiem es biju tur — arī pašā kāzu sezonas karstumā.
— Runā, ka jūs šo viesnīcu esot atpircis no Toma Stomadora. Tā ir patiesība?
— O nēj Viss notika ļoti savādi. Es nācu no Lisas un apmetos šeit pārnakšņot. No rīta Stomadors piedāvāja atdot viesnīcu man, — viņš bija nolēmis to pamest un pārcelties uz Helgju. Viesnīca nedeva viņam ienākumus — nomaļa vieta, ceļš gandrīz vienmēr tukšs, kaut arī viņš teica, ka «tas vēl nav īstais iemesls».
— Dīvains cilvēks, — piezīmēja Barkets. — Viņš ņēma no jums naudu?
— Naudas man nebija pat tik daudz, lai nopirktu Stomadora sivēnu. Viņš neko neņēma un neko neprasīja. «Tu esi jauns cilvēks,» teica Stomadors, «klīsti bez darba un, ja nu tu reiz man esi gadījies, tad ņem, ja gribi, šo būdu un darbojies.» Es piekritu. Man bija viss vienalga. Skapī un pieliekamā bija palikuši šādi tādi krājumi, un bez tam — gatavas telpas, divas cūkas, septiņas vistas. Es varēju te dzīvot un strādāt pie fermeriem. Uz ienākumiem necerēju.
— Kā viņš aizgāja? — Marta vaicāja.
— Ar maisu pār plecu. Zirgu un ratus viņš jau bija pārdevis. Nu, mēs sastādījām Tahenbakā pie notāra dokumentu par viesnīcas pāriešanu manās rokās. Stomadors pats apmaksāja izdevumus un atvadīdamies teica: «Nekas man neiznāca ar «Sauszemi un jūru». Varbūt tev iznāks.»
— Manuprāt, šis Stomadors bija nenormāls tips! — piezīmēja apaļvaidzīgā, sārtā Marta, skaidru un noteiktu jēdzienu cienītāja.
— Diez vai, — Gravelots atbildēja. — Varbūt viņam bija kāds sevišķs nolūks. Viņš bija vientuļš. Kas zina, par ko domā cilvēks. Uzņēma viņš mani nejēdzīgi, tas bija tā: es prasīju paēst. Stomadors stāvēja pie loga, salicis rokas uz muguras. «Dikti man vajag par tevi rūpēties,» viņš sacīja. — «Bet jūs taču esat saimnieks?» — «Nu, un kas par to?» — «Tas, ka esmu spiests griezties pie jums, tāpēc arī to darīju un prasīju paēst. Es samaksāšu.» — «Bet kāpēc man tevi jābaro?» iebrēcās Stomadors. «Kāds sakars tam, ka esmu saimnieks, ar to, ka tu esi izsalcis?» Es biju tā pārsteigts, ka apklusu. Stomadors nomierinājās un paziņoja: «Meklē, ko atradīsi, to ēd.» Es nolēmu tieši iztulkot viņa vārdus un izvilku no bufetes skapja trīs pudeles vīna, sviestu, šķiņķi, aukstus rīsus ar pipariem, kāju pīrāgu, saliku visu to uz galda un sāku klusēdams ēst, bet Stomadors indīgi skatījās. Beidzot viņš iesmējās un teica: «Tu nu gan esi stulbenis. Kas tu tāds esi?» Pēkšņi viņš sāka ļoti rūpēties par mani, vairs neko nejautādams par to, kur esmu dzīvojis agrāk. Jocīgais, smagnējais cilvēks aizkustināja mani līdz asarām. Viņš uzklāja man gultu, lika nomazgāties karstā ūdenī un no rīta izrādīja savu trūcīgo saimniecību — gandrīz tukšas telpas — un nodeva viesnīcu diezgan svinīgi. Mēs pat iedzērām par godu šim notikumam. Teikdams: «Esi laimīgs!» — viņš aizgāja, un vairāk es par viņu nekā nezinu …
— Protams, vienkārši nejaušība, — Barkets apstiprināja.
— Nejaušība … Nejaušība! — atsaucās Gravelots, brīdi pārdomādams izkārtņu gleznotāja vārdus. — Nejaušību ir ļoti daudz. Cilvēks nejauši iepazīstas, nejauši pieņem lēmumus, nejauši atrod vai zaudē. Katra diena ir nejaušību pilna. Tās nemaina mūsu dzīves galveno virzienu. Bet, tikko atgadās nejaušība, kas aizskar cilvēkā galveno — vai nu instinktu, vai apzinātu stīgu, — dzīvē sākas svarīgas izmaiņas vai arī paliek dziļas pēdas, kas noteikti atgādinās savu esību pēc tam.