Marta un Barkets lāga nesaprata Gravelotu, domājot: «Jā, šis jaunais viesnīcnieks ir savāds cilvēks, droši vien no izglītotajiem, kas slēpj savu pagātni.»
— Pamatots spriedums, — sacīja Barkets, — bet miniet, kā mēdz teikt, piemēru no dzīves.
— Lūk, jums piemēri: cilvēks ierauga garām ejošu sievieti, par kādu sapņojis visu mūžu, iepazīstas ar viņu, apprecas vai iet bojā. Izsalkušais atrod naudas maku tajā brīdī, kad nojauš, ka viņu gaida laimests, ieiet klubā un vinnē daudz naudas. Ciematā atbrauc jūrnieks. Atdzīvojas kāda sapņotāja ilgas pēc tāliem ceļojumiem. Viņam dots stimuls, un viņš aiziet klejot pa pasauli. Vai cilvēks, kas reiz domājis izdarīt pašnāvību, ierauga horizontālu zaru, paliektu ar noslēpumaina aicinājuma izteiksmi… Iespējams, ka nelaimīgais pakārsies, jo viņa gara acis pavērsies drausmīgā koka daiļrunīgi vilinošajam spēkam. Taču tas viss paies garām šādiem ļaudīm: bagātajam — atrastais maks, nejūtīgajam — sieviete, mājās sēdētājam — jūrnieks un cilvēkam, kas steidzas uz vilcienu, — horizontālais, cilpai'piemērotais zars. Ja pirms deviņiem gadiem man būtu svarīgs, interesants mērķis, — Stomadora piedāvājums neparko nekļūtu par manu' nejaušību, es atteiktos. Viņa piedāvājums sakrita ar manu bezizejas stāvokli.
— Patiešām! — Barkets iesmējās. — Kā jūs to, jāsaka … vareni pierādījāt.
— Pagaidi, pagaidi! — Marta iesaucās. — Lai viņš pasaka, ko domāt, ja cilvēks vinnējis loterijā. Necerēja vinnēt, bet saņēma daudz naudas, tika uz kājām, kļuva bagāts. Kā tad?
— Tā, Marta: biļetes pircējs vienmēr grib un cer vinnēt. Tā ir apzinīga piepūle, nevis nejaušība.
— Kāds tad ir jūsu secinājums? — apvaicājās Barkets.
— Protiet, slēdziens?
— Lūk, kāds: viss, kas negaidot groza mūsu dzīvi, nav nejaušība. Tas slēpjas mūsu būtībā un tikai gaida ārēju ieganstu, lai izpaustos darbībā.
— Nu, nu, — sacīja Marta, — es paklupu, salauzu kāju, kā tad?
— Nezinu, — Gravelots izvairījās no atbildes, lai neskartu sarežģītus, meitenei nesaprotamus jautājumus.
— Starp citu, tā ir cita rakstura parādiba.
— Kad nevarat atbildēt, tad cita rakstura.
Visi iesmējās. Saruna pievērsās kāzu sezonai. Arī Martai nākošajā gadā bija paredzēts kļūt par kuģa mašīnista sievu, tāpēc viņa ar labpatiku klausījās tēva un Gravelota valodās.
— Šī sezona rit visai dzīvi, — sacīja Barkets, — un es varētu nosaukt desmitiem ģimeņu, kurās svin kāzas, šinīs dienās precas vari Konets, Gertonas, Peivas un Sanfuēgo gubernatora dēls; runā, ka viņš pats, šis van Konets, pēc pāris gadiem saņems norīkojumu uz Meiklu un Sardanu.
— Novēlu, lai jaunā gubernatora kundze saceltu kājās tikai konditorejas, — Gravelots teica. — Kas viņa ir?
— Viņa varētu sacelt kājās arī Amsterdamas briljantu tirgotājus, — paziņoja Barkets, lepodamies ar laimīgo sagadīšanos, ka dzīvo vienā pilsētā ar slaveno līgavu.
— Konsuēlai Huarecai ir jau astoņpadsmit gadu, bet būtībā viņa, kā saka, vēl ir bērns. To liecina kaut vai šīs laulības. Jo van Konets nodevies netīrai, izvirtīgai dzīvei.
Viņa, nabadzīte, nav nekāda skaistule, bet mīļāku radi- biņu jūs neatradīsiet no Poketas līdz Zurbaganai.
— Godājamais Barket, nesamaitājiet man visu dienu, stāstot, ka Konsuēla ir greiza, kupraina un runā caur degunu! Man patīk skaisti pāri.
— Es viņu redzēju, — nenocietās Marta, — viņa tiešām ir neglīta un daudz smejas.
— Tādas vienmēr ir sievietes, viņas necieš cita citu, — piezīmēja Barkets un ņēmās paskaidrot: — Runa nav par neglītumu. Es gribu teikt, ka meitene ar divsimt tūkstoš mārciņām pūrā, ja viņa nav žilbinoši daiļa, vienmēr dos iemeslu ļaunām valodām. Noteikti sacīs, ka līgavainim bijis vairāk prāta nekā mīlestības. Konsuēla Huareca ir ļoti pievilcīga, jautra un tā tālāk, bet, protams, nav apveltīta ar pilnīgi nevainojamu, antīku daiļumu. Es reiz redzēju viņu ejam pa ielu ar suni. Burvīga meitene, īsts apelsīna zieds!
Pasmaidījis par tādu sajūsmas un pedantisma jucekli, Gravelots izteica cerību, ka gubernatora dēls novērtēs savu sievu tad, kad tā staigās ar viņu un suni kopā.
— Asprātīgs secinājums, — sacīja Barkets. — Tikai šaubos, vai Georgs van Konets novērtēs šo mierinājumu vai varbūt pat grēku izpirkšanu, ko viņam sūta liktenis. Lielāku nelieti jūs nesameklēsiet no Klondaikas līdz Ugunszemei.
— Ja tā, kas gan liek meitenei mesties viņa apkampienos?
— Konsuēla viņu mīl. Ko jūs gribat? Tas izšķir visu.
Sarunas biedriem nenāca ne prātā, ka pēc brīža viņiem būs lemts ieraudzīt Konsuēlas Huarecas līgavaini. Sajā rītā van Konets ar kompāniju atgriezās no izbrauciena uz rūdas raktuvēm. Lai izvairītos no liktenīgām baumām, tuvās laulības lika van Konetam sarīkot kārtējās orģijas pazīstama rūdas inspektora namā. Aiz loga atskanēja sirēna, un pie durvīm apstājās tumši zaļa automašīna. Barkets paskatījās pa logu. Viņa seja saviebās.
— Piesaucām nelabo! — iebrēcās Barkets. — Atbraucis van Konets, lieku galvu ķīlā! Tas ir viņš!
— Tu joko! — sacīja Marta pārsteigumā un godbijībā.
Gravelots nesteidzās pretim atbraucējiem. Viņš mierīgi sēdēja. Tēvs ar meitu izbrīnā skatījās uz viņu.
— Vēl nav ne deviņi. Viņš brauc no Tahenbakas. Ko tas nozīmē? — nomurmināja Barkets.
— Uzdzīvojis visu nakti, man liekas, — čukstēja Marta, aplūkodama cilvēkus, kas izkāpa no mašīnas. — Tur ir van Konets, viņa mīļākā Laura Muldveja un divi nepazīstami. Ir jau karsts, bet viņi cilindriem galvā. 01 Piedzērušies!
— Tev taisnība, prātīgais bērns, — sacīja Barkets.
Gravelots piecēlās saņemt viesus. Viņš piegāja pie atvērtajām durvīm, vērodams neuzticīgo līgavaini. Tas bija slaids tumšmatis ar nevainojami pareiziem sejas vaibstiem, gadus trīsdesmit piecus vecs. Viņa skaistā seja bija augstprātīgi skumja, it kā viņš sen būtu samierinājies ar nepieciešamību dzīvot viņa necienīgu radījumu vidū. Cenzdamies negriļoties, van Konets nāca pa «Sauszemes un jūras» koka kāpnēm, turēdams saliektā elkonī Lauras Muldvejas trauslos, vēsos pirkstiņus, viņa draudzene piederēja neprecēto sieviešu jautrajai pasaulei. Slaidā, gaišmatainā Laura Muldveja, bērnišķu seju un vaļsirdīgām, zilām acīm, ar sava smalkā auguma vijīgumu atgādināja vēja plivinātu lentu. Zaļā žakete, pelēkā cepure ar balto spalvu un pelēkās kurpītes aizžņaudza Martai elpu. Aizmugurē gāja Snogdens un Veiss. Snogdens, van Koneta draugs, kumps un nervozs, ar tumšu vaigu bārdu un melnīgsnējā, gudrā sejā, grīļojās blakus Veisam, nesen Gertonā pienākušās jahtas īpašniekam, lāsumainam mie- gainim, kura baltās skropstas aizēnoja gļēvu un trulu skatienu.