— Ei, krietnais cilvēk! — sacīja van Konets Gravelo- tam, kuru tagad var nosaukt īstajā vārdā — Davenants. — Brauciens nogurdinošs, karstums briesmīgs, slāpes lielas. Snogden, man jāatgūst rokas stingrība, cs parīt parakstu laulību līgumu. Es negribu, kā apgalvo Snogdens, uzmest traipu.
Tā runādams, viņš līdz ar citiem apsēdās pie galda, kas bija iepretim Barketa un viņa meitas galdam. Snogdens piegāja pie bufetes, pats izvēlējās vīnu, un Petronija, Da- venanta kalpone, atnesa četras pudeles. Ēst nevienam negribējās, tāpēc pasniedza tikai lobītus riekstus un žāvētus augļus.
— Jā, es uzmetīšu traipu, — atkārtoja van Konets, izlaistīdams vīnu. — Bet es nošaušu to mušu, Laura, ja viņa neliks mierā jūsu marmora pieri.
Tiešām, kāda no nedaudzajām mušām sirdīgi uzmācās sievietei, sēzdamās uz sejas. Laura ar pūlēm to padzina.
— Pēc tādas nakts, — sacīja Snogdens, — es uzņemtos parakstīt vienīgi patentu uz mandarīna amatu.
Mazliet satraukts, Davenants uzmanīgi vēroja van I<o- netu, kas, padzinis no Lauras vaiga atkal atgriezušos apnicīgo mušu un noskatījies, kur tā nosēdās, sāka tēmēt uz to ar revolveri. Marta aizspieda ausis. Van Konets izšāva. Apklusušie skatītāji palūkojās uz trāpījumu un ieraudzīja, ka caurums apmetumā parādījies ne visai tuvu mušai. Tā nebija pat aizlidojusi.
— Garām! — paziņoja Snogdens, kamēr mednieks bāza revolveri kabatā. — Nevajag, Georg. Pārāk liels troksnis. Jūs dzirdējāt, — viņš griezās pie Veisa, — par divkāršo pašnāvību? Tas noticis pagājušajā nakti. Divi trāpījuši viens otram pierē.
— Divu soļu atstatumā?
— Piecu collu. Man spēles laikā pateica Bekls. Viesnīcā «Dženova» nošāvies mīlas pāris. Saimnieks ir satriekts, jo paklīdušas baumas, ka šo abu nāves dēj visas šīgada laulības būšot nelaimīgas. Skaidrs, ka viesnīca kļuva tukša.
— Tfu! — nospļāvās van Konets. — Neķērciet! Lai pareģo — kas grib un ko grib. Es apprecēšu savu mērka- ķīti un ielīdīšu viņas azotē, kur paslēpti dārgumi.
— Atļaušos jautāt, — Barkets godbijīgi vērsās pie augstdzimušā apmeklētāja. — Kā notikusi tāda nelaime? Filips Barkets jūsu rīcībā, izkārtņu darbnīca Tukšā ielā 6, arī transparenti, bengāliskās ugunis, ja vēlaties … Bēdīgs notikums!
Van Konets gribēja palaist jautājumu gar ausīm, bet pamanīja Martas sārto seju un nenovaldīja bezmērķu iegribu — pieskarties kaut vai ar vārdiem meitenes tvirtumam, kas bija viņu satraucis.
— Kā? Es, mīļais, neesmu lietpratējs. Droši vien, apmierinājuši savas kaislības, abi saprata, ka spēlīte nav to vērta.
Marta piesarka no van Koneta piemiegtā skatiena un bez kādas vajadzības pārbīdīja šķīvi.
— Dīvains izskaidrojums! — piezīmēja Davenants, klusi smiedamies.
Visi izbrīnā paskatījās uz viesnīcas saimnieku, kas bija uzdrošinājies pārtraukt van Konetu.
Van Konets saslējies domāja par to pašu. Beidzot, paraustījis uzaci, viņš atļāvās atbildēt:
— Kādēļ gan dīvains? Es, starp citu, atzīstu, ka šī viesnīca arī ir… dīvaina. Bet vai jūs varat nošaut mušu? Man liekas, jūsu piezīmju trāpīgumam piederētos vēl kādas trāpīgas īpašības.
Nesapratis dzērāja slēptos draudus un vēlēdamies mazināt neveiklību, Barkets saņēmās un piezīmēja:
— Gravelots ir pirmšķirīgs šāvējs, kam, es domāju, nav līdzīgu.
— Ā! Patiešām? Esmu apvainots, — sacīja van Konets, sākdams garlaikoties.
— Bet es ari labi šaujul — paziņoja Veiss.
Aiz garlaicības gribēdama saērcināt visus, Laura vērsās pie Davenanta:
— Eh, parādiet savu mākslu! Viņi taču ir tikai lielīb- nieki!
— Kā? Es arī? — iesaucās van Konets.
— Nu, jūs varbūt neesat pārāk slikts šāvējs.
— Mēs visi esam strēlnieki, — sacīja Snogdens.
Muša atkal nosēdās uz Lauras zoda, un viņa novicināja
roku gar seju, gaiņādama uzmācīgo kukaini.
— Saimniek! Nošaujiet mušu no tās vietas, kur stāvat! — pavēlēja van Konets. — Ja izdosies, — maksāju gineju. Lūk, kur viņa sēž! Uz tā galda.
Patiešām muša sēdēja uz tukšā blakus galda, pie sienas, saules stara apspīdēta.
— Labi, — padevīgi sacīja Davenants. — Skatieties!
— Noteikti netrāpīsiet! — kliedza Snogdens.
No bufetes līdz galdam ar mušu bija ne mazāk par piecpadsmit soļiem.
— Lieku vēl vienu gineju!
Davenants domīgi paskatījās uz viņu, paņēma no kases atvilktnes revolveri ar garu stobru un, mirldi tēmējis, izšāva. Lode izrāva no galda virsmas augsti uzlidojušu skaidu, un muša nozuda.
— Aizlidoja? — apvaicājās Veiss.
— Nu nē! — Davenantu aizstāvēja Muldveja. — Es skatījos uzmanīgi. Mana muša ir izgaisusi ēterā.
— Gineja pieder jums, — atsaucās van Konets.
Sadrūmis viņš uzmeta naudu galdā. Snogdens pasauca
kalponi un atdeva viņai Davenanta vinnēto gineju. Visi bija mazliet samulsuši.
Davenants paņēma monētu, ko bija atnesusi kalpone, un skaidri noteica: