— 5o naudu, kā arī to, kas ir uz galda, jūs, Petronij, varat ņemt sev.
— Nejaušs trāpījuinsl — iebrēcās van Konets, Davenanta rīcības aizkaitināts. — Pamēģiniet vēireizl Petro- nijas pūram, ja?
— Kāpēc ne, — atteica Davenants. — Palikušas vēl sešas lodes, un, tā kā muša ir jau tiesāta, es ietriekšu lodi lodē. Gribat?
— Kas par velnu! — kliedza Snogdens. — Jūs runājat nopietni?
— Nopietni!
— Saņemiet sešas ginejas, — paziņoja van Konets.
— Spēle nav līdzīga, — iejaucās Veiss. — Viņam arī kaut kas jāmaksā no savas puses.
— Divpadsmit ginejas — gribat? — piedāvāja Davenants.
— Nu, lūk! Un tas viss — Petronijai, — sacīja van Konets, atskatīdamies uz laimē un apmulsumā kvēlojošo sievieti.
Siena pretim bufetei bija divdesmit trīs soļu attālumā. Davenants izšāva un turpināja triekt lodes sienā, kamēr aptvere bija tukša. Apmetumā neparādījās jauni caurumi, tikai vienu reizi nobira dziļā iedobuma mala.
— Eh! — īgni nodvesās van Konets pēc pudeles brāļu nospiestās klusēšanas un strēlniekam uzgavilējošās Lauras «bravo!» saucieniem. — Es, protams, nezināju, ka man darīšana ar profesionāli. Tā. Un tas viss — Petronijas dēļ. Es arī maksāju divpadsmit ginejas. Neesmu nekāds ubags. Tas Petronijai. Saņemiet naudu!
Pēc saimnieka mājiena satraukumā drebošā kalpone paņēma naudu, sacīdama:
— Pateicos jums. Taisni brīnums.
Viņa sāka skraidīt šurp un turp, tad nostājās pie durvīm, svētlaimīgi grozīdamās, nosvīdusi, ar pilnu sauju naudas priekšauta kabatā.
Marta klusi smējās. Van Konetam šķita, ka Marta smejas par viņu, un viņam iegribējās meiteni aizvainot.
— Nu, krāšņā jaunava… — iesāka van Konets; sadzirdējis Barketa steidzīgos vārdus: «Mana meita, ja atļausiet,» — viņš turpināja: — Cienīgais un nevainīgais bērns, vai jūs vēl neesat izmēģinājusi spēlīti ar baznīcas zvaniem un apelsīnu ziediem? Gertona ir pilna muļķu, kas cer par tādiem palikt «līdz kapa malai». Bet kā jūs?
— Marta apprecēsies nākošajā gadā, — godbijīgi ierunājās Barkets, vēlēdamies glābt apjukušo meiteni.
— Hugo Burks atgriezīsies no reisa, un tad mēs ietērpsim Martu baltā kleitā … He-he!
— Tēt! — iesaucās apmulsumā pietvīkusi Marta, bet tūlīt piebilda: — Es priecājos, ka tas notiks nākošajā gadā. Varbūt to divu nāve šogad ir mums ļauna zīme.
— Nu, protams. Mēs dzersim bēres, — atbildēja van Konets. — Snogden, kā sauc tos divus ēzeļus, kas sašāva viens otru? Kā tad jūs nezināt? Vajag uzzināt. Jocīgi. Neejiet pie vīra, Marta. Vīrs jūs sitīs …
— Georg, — van Korveta cinisma aizskarta, dzēlīgo runu pārtrauca Laura Muldveja, — laiks doties ceļā. Trijos jums jābūt pie savas līgavas.
— Jā. Nolādēts! Zvēru, Laura, kad es nogrābšu pēr- tiķīti, jūs bārstīsiet zeltu kā smiltis!
— E … e … — mulsi nokrekstējās Veiss. — Cik man zināms, līgava jūs ļoti mīl. »
— Mīl? Bet jūs zināt, kas ir mīlestība? Spļaušana durvju spraugā.
Neviens viņam neatbildēja. Laura nobālusi novērsās. Pat Snogdens, deniņus berzēdams, sarauca pieri. Barkets izbijās. Piecēlies no galda, viņš gribēja aizvest meitu, bet viņa izrāvās un sāka raudāt.
— Cik tas ir ļauni! — viņa iekliedzās, piesizdama kāju.
— O, cik neglīti!
Van Konetu bija satracinājusi saimnieka asā izturēšanās, paša nekaunība un drūmā, ķildu vēstījošā Lauras seja, kuru pārāk skaidri bija raksturojuši plātības apskurbinātā džentlmeņa solījumi; nu van Konets zaudēja pēdējo savaldīšanos.
— Jūsu laime, ka neesat vīrietis! — viņš uzbrēca raudošajai meitenei. — Kad vīrs uzdauzīs jums zilumus, kā tas viņa amatā pienākas, tad dziedāsiet citu dziesmu.
Davenants tuvojās van Konetam.
— Mērķis sasniegts, — viņš sacīja noteiktā balsī,
— jūs līdz nāvei apvainojāt meiteni un mani.
No griestiem izšļākusi lietusgāze tā nepārsteigtu šis scēnas lieciniekus un pašu van Konetu kā Davenanta vārdi. Barkets paraustīja viņa piedurkni.
— Jūs sevi pazudināsiet! — viņš čukstēja. — Klusējiet! Klusējiet!
Snogdens attapās pirmais.
— Jūs apvainoja? — viņš iebrēcās, mezdamies pie Davenanta. — Jūs … kā tas ir… Jūs arī esat līgavainis?
— Viss Petronijai! — uzjautrinādamies nomurmināja
Veiss.
— Es nezinu, kāpēc klusēja Barkets, — atbildēja Davenants, nepievērsdams uzmanību Snogdena dusmām un runādams ar van Konetu, — bet, ja tēvs klusēja, viņa vietā pateicu es. Apvainojums mīlestībai ir apvainojums man.
— A! Lūk, romantisku uzskatu pravietisl Izskatās pēc kazuāra pie atvērtas lūgšanu grāmatas!
— Liecieties mierā, Snogden! — salti pavēlēja van Konets, pieceldamies un nostādamies pretī Davenantam. — Cienījamais cirka Nimrod! Ja šai pašā brīdī jūs nelūgsiet man piedošanu tik pazemīgi, kā suns diedelē maizes gabalu, es darīšu jums zināmu savu garastāvokli ar pļaukas skaņu.
— Jūs esat nelietis! — skaļi sacīja Davenants.
Van Konets sita, bet Davenants paspēja aizsegties un tūlīt atbildēja pretiniekam ar tādu pļauku, ka tas aizvēra acis un tikko nenokrita. Veiss metās starpā.
Istabā iestājās klusums, kā mēdz būt, apzinoties nelabojamu nelaimi.
— Ziniet ko, — Muldveja sacīja Veisam, — es kāpšu mašīnā. Pavadiet mani.
Viņi izgāja.
Snogdens piegāja pie van Koneta. Pie pamestā galda palika trīs: Davenants, Snogdens un van Konets. Barkets, steigšus savācis saiņus, izveda Martu pagalmā un metās jūgt zirgu.
Davenants dzirdēja sarunu, labi saprazdams tās apvainojošo saturu.
— Ar krodzinieku? — sacīja van Konets.
— Jā, — atbildēja otrs. — Tā ir.
— Pārāk liels gods. Bet ne jau par to ir runa. Jūs zināt, par ko.
— Zinu. Tādā gadījumā mana loma jo lielāka.