— Pateicos, jūs esat draugs. Ei, lops, — van Konets uzrunāja Davenantu, — mēs skatāmies uz tevi kā uz traku kustoni! Divkaujas nebūs.
— Ja atteiksieties no divkaujas, — mierīgi paskaidroja Davenants, — es parūpēšos, lai jūsu līgava zinātu, uz kura vaiga jums labāk augs bārda.
Sie savstarpējie apvainojumi vairs nevarēja izraisīt uzbrukumu ne no vienas, ne no otras puses,
— Jūs zināt, kam jūs sakāt tik lieliskus vārdus? — jautāja Snogdens.
— Es tos saku Georgam van Konetam.
— Jā. Un man arī. Mani sauc Rauls Snogdens.
— Divi vienmēr dzird labāk nekā viens.
— Ko darīt? — teica van Konets. — Jūs redzat, šis cilvēks ir traks. Labi, jums paziņos — lai tad arī notiek — un parādīs godu divkaujā.
— Vieta atradīsies, — atbildēja Davenants. — Es gaidu tūlītēju lēmumu.
— Tas nav iespējams, — paziņoja Snogdens. — Apmierinieties ar to, kas jums solīts.
— Labi. Es gaidīšu. Un, ja jūsu dusmas dzisīs, es darīšu visu, lai tās iedegtos par jaunu.
Iestājās klusums.
— Nelietis!.., Iesim, — van Konets sacīja Snogdenam, lēni dodamies lejā pa kāpnēm, kamēr Snogdens izvilka naudu, lai samaksātu. Nosviedis divus zelta gabalus uz pamestā galda, viņš skrēja uz mašīnu. Sasēdusies kompānija nozuda tveicīgā rīta putekļos.
Noliektu galvu Davenants stāvēja pie galda un domās apsvēra savu rīcību, taču neredzēja tajā nekā lieka. Sī rīcība bija piespiesta.
Sarūgtinātā Marta drīz pēc tam ar tēva starpniecību izteica Davenantam savu pateicību; Barkets jau bija sa- posies ceļam. Viņš bija satriekts, uztraucās un lūdza Davenantu atrast kādu iespēju izlīdzināt briesmīgo atgadījumu.
Davenants klusēdams uzklausīja viņu un, izvadījis viesus, ķērās pie dienas darbiem.
Ceļa lielāko daļu van Konets klusēja, ienīstot savus līdzbraucējus par to, ka viņi bijuši šī negoda liecinieki, bet saprāts spieda piekāpties pašreizējās situācijas labad.
— Es gribu izvairīties no skandāla, — van Konets teica Laurai Muldvejai. — Apsoliet nevienam neko neteikt.
Laura zināja, ka van Konets atalgos viņu par klusēšanu. Un, ja neatalgos, viņai rokā bija labas kārtis un viņa varēja izdarīt drošu gājienu par lielu summu. Sī negaidītā veiksme tā iepriecināja Muldveju, ka viņa domās pateicās liktenim.
— Uz mani varat paļauties, Georg, — sirsnīgi un ironiski čukstēja Laura. — Es tikai baidos, ka tas cilvēks jūs nogalinās. Vai saprātīgāk nebūtu izbeigt šo lietu miera ceļā? Ja viņš atvainotos?
— Par vēlu un neiespējami. — Van Konets kļuva domīgs. — Jā, par vēlu. Snogdens manā vārdā izteica apņemšanos šauties.
— Ko tad darīt?
— Nezinu. Es jums paziņošu.
— Dieva dēļ, Georg!
— Labi. Bet risks ir neizbēgams.
Van Konets pavēlēja šoferim apstāties pie tavernas ceļmalā un, pamājis Snogdenam, lai tas nāk viņam līdzi, šķīrās no Veisa, kuru arī lūdza klusēt par smago gadījumu.
— Dārgo Georg, — atbildēja Veiss, — es, goda vārds, nesaprotu jūsu uztraukšanos par tādiem niekiem, kurus vajadzēja turpat uz vietas likvidēt ar pamatīgu kautiņu. Bet es klusēšu, ja tāda ir jūsu vēlēšanās.
— Lieta ir daudz sarežģītāka, nekā jums liekas, — iebilda van Konets. — Manas līgavas raksturs un uzskati diemžēl izšķir visu. Man vajag viņu apprecēt.
Veiss aizbrauca kopā ar Lauru, bet van Konets un Snogdens iegāja tavernā un pieprasīja atsevišķu istabu.
Snogdenam nebija līdzekļu, bet viņam piemita noslēpumaina spēja labi ģērbties, dzīvot dārgā dzīvoklī un uzturēt draudzīgas attieksmes ar augstdzimušiern vecpuišiem. Klīda baumas, ka viņš ir kāršu blēdis un šantāžists, bet, nekad neapstiprinātas ar faktiem vai vismaz netiešiem pierādījumiem, šīs baumas drīzāk nāca viņam par labu nekā kaitēja, pateicoties cilvēku īpatnībai — sajūsmināties par godīgumu, ja tam uzbrūk, tāpat kā par nenotve- ramību, ja tā ir veiksmīga.
Nojauzdams, ko no viņa grib van Konets, kam drīz vajadzēja braukt pie Konsuēlas Huarecas, Snogdens smalkjūtīgi izvilka pulksteni un nolika to uz galda, pēc tam prasīja pasniegt liķierus un kafiju.
— Snogden, es esmu pazudis! — iesaucās van Konets, kad apkalpotājs bija aizgājis. — Pļauka ir pielīmēta pamatīgi, un, ja ne šodien, tad rīt par to uzzinās visa pilsēta. Tad Konsuēla Huareca ar viņas nācijai piemītošo teatrālo patosu gaidīs manu nāvi no šī Gravelota lodes, bet pēc tam izraudāsies pēc sirds patikas un aizies klosterī vai noindēsies.
— Jūs viņu labi pazīstat?
— Es pietiekami labi pazīstu. Tas ir sīrupa un graboša galerta maisījums.
— Neapšaubāmi, tēvocis Gravelots ir ideāls šāvējs, — ierunājās Snogdens pēc ilgām pārdomām, pilnīgi apsvēris sava plāna detaļas. — Ja jūs paspēsiet izšaut pirmais, Gravelots, pat smagi ievainots, spīdoši ietrieks jums lodi pierē vai degunā, kur nu viņam iepatiksies.
— Jums atlicis vēl tikpat jautri iztēlot manas bēres.
— Pieņemiet šos vārdus par balsī izteiktām pārdomām, van Konet, — es nevēlos jūs ne ķircināt, ne mocīt, tāpēc drīzāk izskatīsim mūsu iespējas. Samierināšanās atkrīt.
— Kāpēc? — steidzīgi iejautājās van Konets, klusībā cerēdams izvairīties no nepatikšanām, kaut vai maksājot par to ar jaunu pazemojumu.
— Tāpēc, ka viņš iesitis jums pliķi, un vēl tāpēc, ka mēs nevaram paļauties uz Gravelota godajūtām: meklējot samierināšanos, mēs varam uzdurties atteikumam. Jūs taču pirmais viņam iesitāt.
Van Konets sažņaudza deniņus, drūmi skatīdamies glāzē. Nopūties viņš pasmaidīja un izdzēra.
— Neko nesaprotu. Snogden, palīdziet! Glābiet mani! Pēc bezmiega nakts man galvā ir viens vienīgs haoss. Es esmu apstulbis.
— Georg, — skaļi teica Snogdens, purinot aiz pleca draugu, kas, iespiedis seju plaukstās, sēdēja tikko dzīvs no bailēm un naida, — es jūs glābšu.
— Pie visiem velniem, Raul! Ko jūs varat darīt?