— Pirms atbildes es prasu aklu uzticību.
— Esmu ar mieru uz visu.
— Akla uzticība ir galvenais noteikums. Otrs — jārīkojas nekavējoties. Un rīcības brīvībai man nepieciešama nauda.
Van Konets nebija skops, par to Snogdens bija pārliecinājies diezgan bieži. Bet, kad Snogdens nosauca summu — trīs tūkstoši, van Konets sarauca pieri un mazliet atvēsa pret sava glābēja autoritāti.
— Tik daudz? Kam jums tik daudz naudas?
— Es pierakstīju liecinieku vārdus. Barkets un viņa meita, kalpone un pats Gravelots, — Snogdens paskaidroja tik nopietni, ka van Konets padevās. — No visiem šiem ļaudīm es panākšu klusēšanu. Gravelots izmaksās visdārgāk, bet ar citiem es apņemos tikt galā samērā lēti. Veiss šodien aizbrauc. Laura klusēs, cerot uz pateicību priekšdienās. Cilvēki nav sarežģīti radījumi. Citādi es sen tīrītu uz ielas zābakus vai arī rakstītu romānus svētdienas pielikumam.
— Jums taisnība. Rīkojieties, — sacīja van Konets, izvelkot čeku grāmatiņu. Atzīmējis summu, viņš parakstīja čeku un sniedza to Snogdenam.
— Tagad, — sacīja Snogdens, noslēpdams čeku, — es runāšu atklāti.
— Tas ir vislabākais.
— Lieliski. Mēs esam cilvēki bez aizspriedumiem. Es nokārtošu jūsu lietu, bet tikai tādā gadījumā, ja jūs iz- niegsiet man tūlīt pat vekseli uz diviem mēnešiem desmit tūkstošu mārciņu apmērā.
Van Konets nebija tāds muļķis, lai uzskatītu šos saspringtā, cietā balsī izteiktos vārdus par joku. Ārēji palikdams mierīgs, van Konets klusēja un pēkšņi, drausmīgi nobālējis, uzsita dūri galdā ar tādu spēku, ka tasītes palēcās.
— Kas par nelaimīgu dienu! — kliedza van Konets. — Vai tiešām viss iet pie velna? Un jūs — jūs, Snogden, aplaupāt mani?! Kā to saprast? Es zinu, žēlastības dāvanas jūs nešķebina, zinu par jums vairāk nekā jebkurš cits. Bet es nedomāju, ka jūs tik ļauni izmantosiet manu nelaimi.
Snogdens paņēma spieķi un nometa čeku uz galda.
— Lūk, jūsu čeks, — viņš sacīja, no sirds izbaudīdams spēli, visu tās šķietamo risku līdz ar mierinošo drošības apziņu. — Es rīkojos savās interesēs, pareizāk sakot, esmu lietišķs cilvēks. Jūsu čeks mani neiedvesmo. Ardievu. Es neuzskatu, ka šī sadursme ir pēdējā, un rīt, kad jums desmit tūkstoši neliksies vairs tik svarīgi, lai to dēļ zaudētu visu pārējo, ja nebūs jau par vēlu, jūs varēsiet atjaunot mūsu pārrunas.
— Snogden, jūs izsitāt mani no sliedēm, — teica van Konets, redzot, ka draugs dodas uz durvīm, un nolādot savu karstgalvību. — Neaizejiet, uzklausiet mani. Esmu ar mieru.
— Žēlīgais dievs! — nosaucās Snogdens, tikpat noteikti atgriezdamies pie galda, cik noteikti bija to pametis, un apsēdās, izlikdamies pavisam pārguris. — Žēlīgais dievs! Pa tiem pieciem gadiem, kopš es jūs pazīstu, Georg, — sākot ar jūsu paspēli Kolberam, kad vajadzēja izpurināt visu augļotāju makus un es kā suns skraidīju no Gerto- nas uz Sanfuēgo, no Sanfuēgo — uz Poketu un atkal uz Gertonu, — kopš tā laika līdz pat šīm rītam es biju pārliecināts, ka jums nav svešas sazvērnieka pateicības jūtas savam līdzgaitniekam tajā sarežģītajā dzīvē, kurai jūs nodevāties, galvenokārt pateicoties man. Es pat nerunāju par gadījumu ar nepilngadīgo Matildi no dāmu orķestra, kad jums draudēja tiesa. Es nekā neteikšu par maniem pūliņiem, kad pierunāju jūsu tēvu izdot šķietamu atkāpšanās naudu kādam Smitam, kurš it kā draudēja protestēt viltotu, neesošu vekseli. Es nerunāju arī par spekulācijām, kas, atkal pateicoties man, deva jūsu augstībai divpadsmit tūkstošus par kontrabandu. Nerunāšu arī par daudzajiem negadījumiem ar sievietēm un avīžniekiem, kad esmu jums palīdzējis. Es nerunāju par Lauru, kuru vārda tiešā nozīmē izrāvu no Vargena guļamistabas. Bet es runāju par godu … Nē, Jaujiet man pateikt visu. Jā, van Konet, mūsu rūdījuma cilvēkiem ir savs gods, un šo godu sauc «savstarpēja palīdzība». Tikai goda jūtas spiež mani jums to atgādināt. Tagad, kad es varētu audzināt savu zēnu par godīgu cilvēku, kam sveši grēka kvēpošie uguņi, kuros sadedzinājis savu mūžu viņa audžutēvs, jūs ar dūres sitienu galdā paziņojat, ka esmu laupītājs un nelietis. Es būtu smieklīgs un nožēlojams, ja rīkotos par velti, jo tas nozīmētu, ka neesmu spējīgs jūs glābt. Tādai lietai vajadzīgs cilvēks, kas, līdzīgi man, nekaunas nekādu līdzekļu. Bez tam esmu jūsu draugs, un jums jāpiekrīt, ka alkatīgs draugs labāks par pašaizliedzīgu ienaidnieku. Taču jums ir laiks atskurbt un braukt. Rakstiet vekseli.
Runādams par zēnu, Snogdens nemeloja. Pirms astoņiem gadiem, vinnējis lielu summu, viņš aiz pēkšņa untuma atpirka no kādas ubadzes zīdaini un nolīga tam barotāju. Ar laiku Snogdens pieķērās zēnam un ļoti rūpējās par viņu.
— Smiekla naudai Vekseli es jums došu, — sacīja van Konets, kuram būtībā nebija citas izejas kā vien paļauties uz Snogdena pašpārliecību un pieredzi. — Vai jums ir blanka?
— Man ir krājumā itin viss, kas vajadzīgs.
Snogdens iedeva van Konetam blanku un, kad apkalpotājs atnesa tinti, sāka paslepšus vērot, ko raksta van Konets.
Kad darījums bija galā, Snogdens salocīja vekseli un atklāti nopūtās.
— Tā būs labāk, Georg, — viņš teica pamācošā tonī, ka pieaugušais, mierinādams bērnu, — varat man ticēt. Liela summa izraisa spējas un iekvēlina izdomu.
— Bet, velns lai parauj, atklājiet man savus plānusl
— Kāpēc! Es, jāatzīstas, neciešu kritiku. Tā atvēsina. Kas attiecas uz maniem plāniem, tie ir tik neoriģināli, ka jūs sāksiet šaubities, bet es savukārt lieliski pazīstu sevi un esmu absolūti pārliecināts par izdošanos.
— O, cik es būšu priecīgs, Snogden! Vai varu mierīgi braukt pie Konsuēlas?
— Jā. Varat, un jums tas jādara.
— Bet, Snogden, pieļausim jūsu patmīlībai tik nepieņemamu piedevu kā neveiksmi.
— Es atdošu vekseli jums, un jūs manā klātbūtnē to saplēsīsiet, — cieti noteica Snogdens. — Brauciet un gaidiet pie Huareciem. Es došu jums ziņu.