— Šķiet, atkal pil no krāna, — pats sevi pārtrauca pagraba pārzinis, greiziem soļiem steigdamies uz kaktu, un, krānu nostiprinājis, atgriezās ar atklātu, gaišu seju.
— Jā. Labi pārdomājis un, pats galvenais, nesteigdamies, prātnieks būtu varējis atbildēt sfinksai: «Iesim, mī|ā, iedzersim, un tu aizmirsīsi šīs muļķības.» «Mani dzers Grejs, kad būs paradīzē», — kā to saprast? Dzers tad, kad nomirs, vai? Savādi. Tātad viņš ir svēts, tātad viņš nedzer ne vīnu, ne vienkāršu degvīnu. Pieņemsim, ka «paradīze» nozīmē laimi. Bet, ja tas domāts tā, tad katra laime zaudēs pusi no savām mirdzošajām spalviņām, kad laimīgais vaļsirdīgi sev pajautās: vai šī ir laime? Te jau ir tas joks. Lai ar vieglu sirdi varētu piedzerties no šādas mucas un smieties, manu zēn, sirsnīgi smieties, vajag ar vienu kāju stāvēt uz zemes, ar otru debesīs. Ir vēl trešā varbūtība: ka reiz kāds Grejs piedzersies līdz svētlaimīgi edeniskam stāvoklim un aiz pārgalvības iztukšos mučeli. Bet tas, zēn, būtu nevis pareģojuma piepildījums, bet kroga ālēšanās.
Pārbaudījis vēlreiz lielās mucas krānu, pagraba pārzinis īsi un drūmi pabeidza:
— Sīs mucas tūkstoš septiņi simti deviņdesmit trešajā gadā atveda tavs sencis Džons Grejs no Lisabonas kuģī «Bigls», par vīnu samaksāts divi tūkstoši zelta piastru. Uzrakstu uz mucām darinājis ieroču meistars Benjamins Eljanss no Pondišeras. Mucas ieraktas zemē sešu pēdu dziļumā un apbērtas ar vīnogulāju stublāju pelniem. So vīnu neviens nav dzēris, nav nogaršojis un nenogaršos.
— Es to izdzeršu, — teica reiz Grejs, kāju piesperdams.
— Cik drosmīgs jauns cilvēks? — brīnījās pagraba pārzinis. — Tu to dzersi paradīzē?
— Protams. Lūk, paradīze!… Man tā ir, vai redzi? — Grejs klusi iesmējās, atvērdams savu mazo plaukstu. Maigo, bet stingro delnu apspīdēja saule, un zēns sažņaudza pirkstus dūrē. — Lūk, tā ir, šeit!… Te ir, te atkal nav …
To sacīdams, viņš te atvēra, te sažņaudza plaukstu un beidzot, apmierināts ar savu joku, uzskrēja pirms pagraba pārziņa pa tumšajām kāpnēm apakšējā stāva gaitenī.
Apmeklēt virtuvi Grejam bija stingri noliegts, bet, reiz jau atklājis šo apbrīnojamo, pavarda ugunīs kvēlojošo tvaiku, kvēpu, šņākoņas, verdošo šķidrumu burbuļošanas, nažu klaudzoņas un patīkamo smaržu pasauli, zēns cītīgi apmeklēja milzīgo telpu. Drūmi klusēdami kā priesteri, kustējās pavāri; viņu baltie turbāni uz nomelnējušo sienu fona padarīja šo darbošanos līdzīgu svinīgam rituālam; jautras, resnas trauku mazgātājas pie ūdens mucām mazgāja traukus, porcelānam un sudrabam šķindot; zēni, sa-
gumuši zem smaguma, nesa iekšā grozus, pilnus ar zivīm, austerēm, vēžiem un augļiem. Tur uz gara galda gulēja fazāni, krāsaini kā varavīksnes, pelēkas pīles, raibas vistas, kauts sivēns ar īsu astīti un bērnišķīgi pievērtām acīm, un turpat blakus — turnepsis, kāposti, rieksti, zilganās rozīnes, ienākušies persiki.
Virtuvē Grejam bija mazliet baiclass="underline" viņam šķita, ka tur visu kārto tumši spēki, kuru vara ir pils dzīves galvenā atspere, uzsaucieni skanēja kā komanda un buramvārdi; strādājošo kustības no ilgā pieraduma bija ieguvušas to aprauto, skopo noteiktību, kas šķiet jau iedvesma. Grejs vēl nebija tik garš, lai varētu ielūkoties vislielākajā kastrolī, kas izverd tvaiku kā Vezuvs, un sajuta pret to sevišķu cieņu, viņš drebēdams skatījās, kā to bīda divas kalpones, tad pār malām pāršļāca garojošas putas, un tvaiks, paceldamies no čūkstošās plīts, viļņiem vien piepildīja virtuvi. Reiz šķidruma izšļācās tik daudz, ka tas kādai meitenei applaucēja roku — āda vienā mirklī kļuva sarkana, no asins pieplūduma pat nagi palika sarkani, un Betsija (tā sauca kalponi) raudādama iezieda applau- cēto vietu ar sviestu. Asaras nevaldāmi ritēja pār viņas apaļīgo, izbiedēto seju.
Grejs gluži sastinga. Tajā brīdī, kad pārējās sievietes rosījās ap Betsiju, viņš asi pārdzīvoja otra sāpes, kuras nevarēja izjust pats.
— Vai tev ļoti sāp? — viņš apvaicājās.
— Pamēģini, tad zināsi, — atbildēja Betsija, aizsegdama roku ar priekšautu.
Saraucis uzacis, zēns uzrāpās uz ķeblīša, iesmēla garā pavārnīcā verdošo viru (pie reizes jāsaka, tā bija auna gaļas vira) un uzšļāca sev uz delnas. Iespaids bija tik spēcīgs, ka nespēks no skaudrajām sāpēm lika viņam sagrīļoties. Bāls kā krīts Grejs piegāja pie Betsijas, paslēpis apdedzināto roku bikšu kabatā.
— Man šķiet, ka tev sāp ļoti, — viņš teica, noklusēdams savu mēģinājumu. — Iesim, Betsij, pie ārsta. Nu, iesim!
Viņš cītīgi vilka meiteni aiz brunčiem, lai gan mājārst- niecības līdzekļu cienītāji tobrīd nepārtraukti ieteica dažādas ārstēšanas receptes. Bet meitene, mocīdamās ar sāpēm, sekoja Grejam. Ārsts atviegloja sāpes, pielietodams apsēju. Tikai pēc tam, kad Betsija aizgāja, zēns parādīja savu roku.
Šī nenozīmīgā epizode padarīja divdesmit gadus veco Betsiju un deviņgadīgo Greju par patiesiem draugiem.