Van Konets mazliet nomierinājās. Viņi samaksāja, izgāja un devās katrs uz savu pusi. Snogdens tā ari nepateica, ko taisās darīt, bet van Konets brauca projām, lai pēc novannošanās paspētu tikt pie līgavas.
Van Koneta jauniņā līgava Konsuēla Huareca bija Pedro Huareca vienīgā meita; viņas tēvs bija kļuvis bagāts, pārdodot gruntsgabalus. Tabakas plantāciju un cigāru fabriku īpašnieks, administratīvās padomes deputāts, cilvēks no tautas zemākajiem slāņiem — Huarecs tikai uz vecumu bija ticis pie bagātības. Viņa sieva bija lopu lieltirgotāja meita. Desmitgadīgo Konsuēlu vecāki nosūtīja uz Spāniju pie mātes radiniekiem. Tur viņa beidza pansiju un atgriezās kā septiņpadsmitgadīga jaunava. Tāpēc gertoniešu vieglprātīgie tikumi nebija ietekmējuši Konsuēlu. Viņa atbrauca neilgi pirms ikgadējiem jūrnieku svētkiem, ko Gertonā rīkoja 9. jūnijā, pieminot «Minervu», kas bija ieradusies Gertonas reidā 1803. gada 9. jūnijā Dejodama Konsuēla iepazinās ar van Konetu un drīz iemīlējās viņā par spīti šā cilvēka reputācijai, kam viņa, lai cik savādi tas būtu, ticēja, mierīgi pierādot sev un sarūgtinātajam, pret šīm laulībām noskaņotajam tēvam, ka van Konets labosies, jo mīl viņu, Konsuēlai, kas nepavisam nepazina dzīvi, šķita, ka dziļa mīlestība var pārvērst pat nocietinātu bandītu. Viņa mazliet kļūdījās un vienīgi tāpēc, ka tāda mīlestība iedarbojas tikai uz stipriem un drosmīgiem cilvēkiem.
Svarīgi piezīmēt, ka taisnīgā un paļāvīgā rakstura dēļ Konsuēla pirmā atzinās van Konetam savā mīlestībā, pie tam tik aizkustinoši, kā vien to spēj nepieredzējusi būtne. Jebkurš cits van Koneta vietā, kļuvis par Konsuēlas izredzēto, justos jau pa pusei saņēmis piedošanu un labi pārdomātu, pirms uzņemtos svarīgo pienākumu sargāt dzīvi un likteni meitenei, kas atdāvā sirdi tik viegli, kā pasniedz ziedu. Bagātā pūra dēļ van Konets izlikās iemīlējies, un, lai gan viņam bija lieli panākumi pie sievietēm, viņš tomēr mazliet brīnījās, ka medījums pats izskrējis pretim šāvienam, kad viņš vēl tikai pētīja pēdas. Viņa tēvs kāroja bagāto pūru vēl vairāk nekā dēls. Augusts van Konets aiz izšķērdības bija tik dziļi ieslīcis parādos, ka karjeras un arī materiālā stāvokļa bankrots bija tikai laika jautājums.
Divus mēnešus gubernatora dēls atvadījās no vecpuiša dzīves, vairāk vai mazāk sekmīgi slēpdams savas dēkas. Tuvojās kāzas, bet šodien van Konetam vajadzēja braukt pie līgavas uz sarunu, ko meitene uzskatīja par visai svarīgu. Viņa gribēja patiesi, no sirds apliecināt viņam savu mīlestību, lai pēc tam saņemtu no līgavaiņa solījumu būt viņai par uzticīgu un īstu draugu. Tas bija jaunas meitenes dabiskais saviļņojums, kad viņa neskaidri nojauš visu sava soļa svarīgumu un tiecas nekavējoties atklāt labākās jūtas kā sevī, tā izredzētajā, lai ielauztos ar sirdi ilgo, priekšā stāvošo gadu tuvības noslēpumā.
Huarecu ģimene parasti neizbrauca no piepilsētas muižas, bet nedēļu pirms kāzām Konsuēla ar māti pārvācās uz pilsētas namu, kas slējās nelielā uzkalnā aiz šaurās Karantīnas ielas, netālu no skvēra un sv. Maurīcija baznīcas. Huarecu vienstāva namu veidoja trīs balti dažāda lieluma kubi ar plakaniem jumtiem un bruģētu laukumiņu pie durvīm, uz kurām veda kāpnes. Ap laukumiņu vijās čuguna margas. No šejienes varēja pārredzēt gandrīz visus pilsētas jumtus līdz pat tālo jaunceltņu septiņstāvī- gajām grēdām. Mājas austrumu daļai bija divas blakus terases, viena par otru augstāka. Iekšējais pagalms ar balkoniem, strūklaku, palmām un puķu dobēm bija Konsuēlas mīļākā uzturēšanās vieta. Tur viņa lasīja un sapņoja, un turp istabene, mulāte, aizveda van Konetu, kas bija ieradies ar nelielu nokavēšanos, jo pēc atvadīšanās no Snogdena viņš bija pūlējies atgūt garīgo līdzsvaru, tāpēc ilgi sēdējis vannā un dzēris mētru kokteili.
Barkets bija labi attēlojis Gravelotam iespaidu, kādu atstāja Konsuēla, tāpēc vajag vienīgi paskatīties uz viņu tik tuvu, kā tas bieži bija atļauts van Konetam. Neraugoties uz savu bagātību, meitene mīlēja vienkāršību, kas ļoti kaitināja līgavaini, kam gribējās, lai viņam glaimojošā ģimenes finansiālā varenība izpaustos katrā līgavas tērpa krokā. Uz šo satikšanos Konsuēla bija izvēlējusies baltu blūzi ar vaļīgu apkakli un svārkus, košus kā peo- nija, mazās kājiņas bija ieautas baltās zeķēs un melnās kurpītēs. Smalka zelta ķēdīte ar lielu pērli divām kārtām apskāva meitenes melnīgsnējo kaklu, melnajos matos bija iesprausta bruņurupuča ķemme. Ne gredzenus, ne auskarus Konsuēla nenēsāja. Viņas rokas, salīdzinot ar mazajām kājiņām, atgādināja zēna rokas, bet kā to spiediens, tā izskats liecināja par maigumu un sievišķību. Vispār viņa bija glīta meitene ar laipnu seju, skaidrām, melnām acīm, kas reizēm bija loti nopietnas, un apburošām skropstām: augumā viņa bija neliela un smalka, kaut arī kustīgums, slaidums, meitenīgi šaurie pleci un trauslās rokas lika Konsuēlai izskatīties lielākai, nekā patiesībā bija, jo viņa aizsniedza ar matiem tikai van Koneta zodu. Balsij, kas izplūda reizē ar elpu, bija viegls krūšu tembrs, un tā bija tik patīkama, ka nenozīmīgākie vārdi Konsuēlas mutē likās slēpjam dzijākas jūtas, kas varēja būt vērstas uz citiem, svarīgākiem apziņas momentiem, bet bija raksturīgas viņas tonim, kā elpa — balsij.
Ar šādu meiteni bija saderināts van Konets. Sastapis Konsuēlas māti, kalsnēju sievieti, daļēji līdzīgu meitai, melnā zīda tērpā ar stikla pērlīšu rotājumu, van Konets veltīja dažas minūtes nākamajai sievasmātei, izlikdamies, ka viņu neinteresē nekas cits kā tikai līgava. Kaut arī Vinsentai Huarecai bija dzīvas un vērīgas acis, kas savā laikā bija laupījušas sirdsmieru ne vienam vien vīrietim, tomēr, piebalsodama vīram un sūrodamās līdz ar viņu, Vinsenta slepenībā bija van Koneta pusē. Eleganta netikuma iemiesojums, kas bija noliecies spēcīgu un maigu jūtu priekšā, aizkustināja viņas romantisko dvēseli. Bez tam lopu tirgoņa meitai augstdzimušo ļaužu grēki nelikās izrietam no ļaunām tieksmēm, bet atgādināja drīzāk fantastisku, riskantu rotaļu, ko nav grūti nomainīt pret idilli.