Parunājies ar māti van Konets gāja pie līgavas. Ieraudzījusi viņu, Konsuēla atplauka, pietvīka. Viņas skatiens pauda maigumu un nepacietīgu vēlēšanos runāt par kaut ko neatliekamu.
Garlaikodamies, dueļa baiļu nomākts, van Konets,_ uzmanīgi un padevīgi liekuļojot, sāka spēlēt mīlētāja lomu — vienu no grūtākajām lomām, ja tēlotāja sirdi nav skārušas kaut vai simpātijas. Ja sirds smaida un meitenes mīlestība ir akla, spēles panākumi nodrošināti — nav piespiešanās ne vārdos, ne pozā, esi mierīgs, aizdomīgi kluss, pat drūms un gurdens, — sievietes sirds atradīs izskaidrojumu visam, visu attaisnos un uzņemsies vainu uz sevis.
Van Konets noskūpstīja Konsuēlas roku, bet meitene apskāva viņu, noskūpstīja uz deniņiem, atkāpās, saņēma Viņu aiz rokas un veda pie krēsla.
— Nāciet šurp, sēdieties … Sēdieties, — atkārtoja meitene, redzot, ka van Konets uz brīdi kļuvis domīgs. — Lai paliek visas jūsu darīšanas. Jūs tagad esat kopā ar mani, bet es ar jums.
Viņi apsēdās un pagriezās viens pret otru. Konsuēla paņēma vēdekli. Apvēdinājusies meitene nopūtās. Viņas acis, smaidošas un satrauktas, pievērsās nerunīgajam līgavainim.
— Man ir tik skumji, — teica Konsuēla. — Jūs zināt, kas noticis? Šodien visa Gertona runā par divu cilvēku pašnāvību. Viņi neprātīgi mīlēja viens otru. Cik sāpīgi, vai ne? Viņiem neļāva apprecēties, bet viņi to neizturēja. Tikai pirmsnāves vēstule atklāja nelaimes iemeslus. Tur tā arī bija uzrakstīts: «Labāk nāve nekā šķiršanās.» To bija rakstījusi viņa. Bet viņš pievienojis: «Mēs nešķirsimies. Ja nevaram kopā dzīvot, tad vismaz kopā mirsim.» Tagad visi runā, ka tā ir ļauna zīme un tie, kas šogad salaulāsies, kļūs nelaimīgi, un viņu dzīve būs nepanesama. Kā jūs domājat, vai mums neatlikt laulības līdz nākamajam pavasarim? Es tik briesmīgi baidos no kaut kā tāda … neiziet no prāta. Jūs jau dzirdējāt?
— Es dzirdēju par šo notikumu, — atbildēja van Konets, paņēmis no Konsuēlas rokām vēdekli, pētot zīmējumus uz ziloņkaula plāksnītēm. — Brīnišķīgs vēdeklis! Bet es tā jūs mīlu, dārgā Konsuēla, ka māņticīgi aizspriedumi mani nebaida.
— 0, jūs mani mīlat! — klusi iesaucās meitene, satverdama vēdekli, ko van Konets nelaida vaļā, līdz viņu rokas sastapās, — Bet vai tā ir patiesība?
Konsuēla iesmējās, tad kļuva nopietna, un atkal nevaldāmi, laimīgi smiekli, līdzīgi rīta saules rotaļai koka lapotnē, apstaroja viņu.
— Tā ir patiesība? Bet ja nav? Es pajokoju! — viņa iesaucās, pamanījusi, ka van Koneta kreisā uzacs lēni un patētiski paceļas. — Tas taču ir brīnišķīgi, ka mēs divi, es un jūs, tik ļoti, ļoti, uz visiem laikiem mīlam. Manuprāt, labāk taču nekas nevar būt. Bet kā domājat jūs?
— Es domāju tāpat. Man liekas, jūs esat izteikusi manas domas.
— Patiešām? Man par to prieks, — lēni sacīja Konsuēla, novērsdamās un noliekdama galvu, lai modinātu sevī svinīgu noskaņojumu, bet smaids rotājās viņas puspievērtajās lūpās. — Nē! Man ir jautri, — viņa teica, atliekdamās un uzelpodama ar pilnu krūti. — Es varu tā sēdēt ilgi un skatīties uz jums. Visu nevar izteikti Vesela jūra vārdu, kā viļņi jūrā. Ko lai mēs darām? Lūdzu, nomieriniet mani.
Van Konets gribēja atdzīvoties, nepiespiesti tērzēt, bet nevarēja. No Snogdena gaidāmās ziņas kā melna roka gulēja uz viņa sažņaugtās sirds. Konsuēla pamanīja viņa noskaņojumu, bet viņš ierunājās taisni tad, kad meitene jau gribēja vaicāt, kas viņam noticis.
— Kāda nozīme uztraukties? — sacīja van Konets. — Visa nelaime ir tā, ka muļķība, ko pateicis viens cilvēks, simt citu muļķu atkārtojumā sāk izskatīties pēc kaut kā briesmīga. Mirušo, protams, žēl, bet tādi gadījumi notiek katru dienu, ja ne Gertonā, tad Madridē, ja ne Mad- ridē, tad Vīnē. Tas ir viss, es domāju.
— Jūs tik pārliecināti runājat. Ak, ja tā būtu! Bet ja cilvēks pavērš to uz sevi… ja viņš netiek vaļā no skumjām domām …
Konsuēla apjuka un pārtrauca sevi:
— Es tūlīt izdomāšu, kā to pateikt. Jūs, liekas, nomāc kādas rūpes. Varbūt es maldos?
— Manu sirdi aizpildāt jūs, — smaidīdams izjusti atbildēja van Konets.
— Ak jā… Es sapratu, kā izteikt savu domu. Ja cilvēks ir pilns laimes un par to baiļojas — vai sveša traģēdija nevar atstāt pēdas viņa dvēselē un šīs pēdas nevar ietekmēt nākotni?
— Zvēru, ka es labprāt atdzīvinātu Gertonas Romeo un Džuljetu, lai jūs nemocītu nojautas.
Jā. Bet atdzīvināt nevar! Savādi, ka mana māte jums neko neteica.
— Jūsu māte droši vien nevēlējās mani uztraukt.
~ Mana māte… Jūsu māte… Ak-ak-ak! — pārmetoši iesaucās Konsuēla, atdarinādama līgavaiņa atturīgo toni. — Nu labi. Jūs saprotat, ka mums vajag par visu izrunāties?
— Jā.
— Georg, — nopietni iesāka Konsuēla, — es gribu runāt par nākotni. Parīt mūsu kāzas. Mums priekšā ilga kopīga dzīve. Vispirms mums vajag būt draugiem, izturēties vienam pret otru ar pilnīgu uzticību, un mūsu starpā nedrīkst būt mujķīgas greizsirdības.
Viņa apklusa. Viena lieta — sacīt vienatnē sev kaislīgas, garas runas, cita — izteikt savus vēlējumus uzmanīgajam, noslēgtajam van Konetam. Sapratusi, ka viņas daiļrunība izsīkusi, meitene nosarka un paslēpa seju rokās.
— Nu, re, man viss sajuka, — viņa sacīja, bet padomājusi atsedza seju un maigi turpināja: — Mēs nekad nešķirsimies, vienmēr kopā, vienmēr: staigāt, balsī lasīt, ceļot un bēdāties, un smieties … Par ko bēdāties? Tas nav zināms, bet gadīties var, kaut arī es negribu bēdāties!