— Brīnišķīgi! — atsaucās van Konets. — Klausoties jūs, negribas vairs dzirdēt nevienu citu un neko citu.
— Jūsu ne visai pievilcīgais dzīves veids, — sacīja meitene, — lika man ilgi domāt: kāpēc tā bija? Es zinu: jūs bijāt vientuļš. Tagad jūs vairs neesat vientuļš.
— Apmelošana! Ļauna apmelošana! — iesaucās van Konets. — Kārtis un pudele vīna … Ak, kāds grēksl Bet mani apskauž, man ir daudz ienaidnieku.
— Georg, es jūs mīlu tādu, kāds esat. Lai tās būtu divas spēles un divas pudeles vīna. Runa ir par jūsu draugiem. Bet jūs droši vien jau esat atteicies no viņiem. Ja gribat, mēs abi spēlēsim kārtis. Es varu ari izdzert kopā ar jums puspudeli vīna, bet pārējais jūsu ziņā.
Viņa iesmējās un nopietni nobeidza:
— Mans draugs, nedusmojieties, bet es gribu, lai jūs paspiestu manu elkoni.
— Elkoni? — brīnījās van Konets.
— Jā. Jūs to tik spēcīgi un karsti reiz paspiedāt, kad palīdzējāt man pārlēkt pāri strautam.
Konsuēla salieca roku, pastiepa elkoni, un van Kone- tam vajadzēja to paspiest. Viņš saspieda stipri, bet Konsuēla samiedza acis labsajūtā.
— Cik jauka ir tāda stipra mīlestība. Zināt, kad es sāku jūs iemīlēt?
— Nē.
Bija pagājušas jau trīs stundas, kopš van Konets uzticēja Snogdenam nepatīkamās lietas nokārtošanu. Viņa nemiers auga. Ar mokām viņš sēdēja, nospiesti klausīdamies meitenes valodās.
— Jūs stāvējāt zem balkona un skatījāties augšā uz mani, metot mutē konfektes. Jūsu sejā toreiz pavīdēja kaut kas aizkustinošs. Es to atcerējos, nekā nevarēju aizmirst, sāku domāt un sapratu, ka mīlu jūs no šī brīža. Bet jūs?
Jautājums nāca negaidīti, bet van Konets laimīgi tika ar to galā, paziņodams, ka vienmēr viņu mīlējis, jo vienmēr sapņojis tieši par tādu meiteni kā viņa līgava.
Tālāk negāja tik gludi. Van Koneta garastāvoklis galīgi sašļuka. Viņš pūlējās uzturēt sarunu, valdot pār Konsuēlas jūtām un uzmanību, bet nevarēja. Ne vārdu, ne domu viņam nebija. Van Konets gaidīja ziņas no Snogdena, nolādot strūklakas burbuļošanu un klausoties, vai neatskanēs steidzīgi soļi, kas vēstītu par izsaukumu pie telefona.
Pēc vairākiem bikliem mēģinājumiem iedzīvināt drūmo līgavaini Konsuēla apklusa. Smalkjūtīgi izlikdamās, ka pati iegrimusi domās, viņa novērsās; lūpiņas sapūtās un rūgti drebēja. Ja tagad vēlreiz pajautātu van Konetam, kas viņam kaiš, tad pati sāktu raudāt no saviem vārdiem. Skumjo noskaņu mazliet izkliedēja Vinsenta, paziņojot, ka atbraucis tēvs. Tiešām, van Konets nepaspēja nomurmināt nesakarīgu frāzi, kad ieraudzīja Diēgo Huarecu, druknu vīru ar drūmu seju. Paskatījies uz Konsuēlu, viņš saprata meitas garastāvokli un jautāja:
— Jūs esat sastrīdējušies?
Konsuēla piespiesti pasmaidīja.
— Nē, nekas tāds nav noticis.
— Es ar savu sievu strīdējos diezgan bieži, — teica vecais vīrs, nosēzdamies un apslaucīdams seju ar mutautiņu. — Nekā laba tur nav.
Sie tīšām teiktie, asie vārdi vēl vairāk apbēdināja Konsuēlu. Galvu noliekusi, viņa caur pieri paskatījās uz līgavaini. Van Konets klusēja un truli smaidīja, nespēdams koncentrēties. Bāls, domās lamājot meiteni neķītriem vārdiem un nolādot drūmi noskaņoto Huarecu, kurš arī bija apmulsis un nesteidzās runāt, van Konets griezās pie Konsuēlas mātes.
— Ļoti smacīgs gaiss. Droši vien būs pērkons.
— 01 Tas man nepatīk, — atbildēja Vinsenta, vērodama meitu, — es baidos no pērkona.
Atkal visi apklusa, domājot par van Konetu un neizprotot, kas viņam noticis.
— Jums slikti? — vaicāja Konsuēla, strauji vēcinādama vēdekli, jau gatava raudāt aiz aizvainojuma.
— Nē, es jūtos lieliski, — atbildēja van Konets, paskatījies tik nelaipni, ka Konsuēlas seja pārvērtās. — Taisni otrādi, šeit ir patīkami vēss.
Tā pierādījis, ka neatceras, ko bija teicis pirms brīža, van Konets vairs nespēja izturēt mātes apjukumu, Konsuēlas sarūgtinājumu un vecā Huareca pētošo skatienu. Van Konets jau gribēja piecelties un atvadīties, kad parādījās kalpone un aicināja viesi pie telefona. Ne tikai Konets, bet arī pārējie jutās atviegloti par šī saspringtā stāvokļa atslābumu. Van Konetam asinis iesitās galvā, sirds strauji iepukstējās, acis dzīvi iemirdzējās, un. steidzīgi atvainojies, viņš uzskrēja pa kāpnēm kalponei pakaļ pie telefona caurstaigājamā istabā.
— Snogden! — iekliedzās van Konets, tikko pacēlis klausuli. — Sakiet uzreiz, — jā vai nē?
— Jā, — atbildēja augstprātīgi vēlīga balss, — kategorisks jā, kaut arī vajadzēja iejaukt jūsu tēvu.
Van Konets sarāvās: prieka brīdī atgādinātais «tēvs» bija mājiens uz nepatīkamu scēnu. Taču «jā» šajā brīdī atsvēra visu.
— Velns ar jums! — viņš kliedza. — Lai tur būtu kā būdams, es atkal dzīvoju. Gaidiet mani pēc stundas.
— Labi. Jūs atzīstat, ka es zinu cenu saviem solījumiem?
— Brīnišķīgi. Nelielieties.
Van Konets iesmējās un, dziļi, atviegloti nopūties, atgriezās pie strūklakas.
Ģimene sēdēja klusēdama, gaidot viņa atgriešanos. Konsuēla skumji palūkojās uz līgavaini, bet, pamanījusi, ka viņš ir jautrs, smejas un jau pa gabalu kaut ko viņai saka, pati iesmējās, pietvīka. Nojautusi pārmaiņu uz labo pusi, Vinsenta Huareca paskatījās uz van Konetu ar pateicību, pat Konsuēlas tēvs bija priecīgs, ka izbeidzies šis — kā viņam, tā viņa meitai un sievai pazemojošais līgavaiņa sastingums.
— Vai kaut kas ļoti patīkams? — iesaucās Konsuēla, piedevusi van Konetam un lepodamās ar viņa daiļo, laipno seju. — Jūs uzdevāt man mīklu! Es tā uztraucos!
— Atzīstos, — sacīja van Konets, — ka mani tiešām satrauca viena lieta, bet nu viss nokārtojies. Manu kandidatūru lauksaimniecības uzņēmumu kompānijas priekšsēdētāja amatam Poketā atbalsta divas iespaidīgas personas. To es gaidīju, tāpēc biju nospiests.