— O, vajadzēja pateikt man! Es taču esmu jūsu sieva! Pati iespaidīgākā persona!
— Protams, bet.., — Van Konets noskūpstīja meitenes roku un apsēdās, apmierināti skatīdamies apkārt. — Visai iespējams, ka mēs ar Konsuēlu dzīvosim Poketā, — viņš teica vecajam Huarecam, — kā mēs jau agrāk runājām.
— Man ir dārgs mans bērns, — negaidīti aizkustinoši un cieti sacīja Huarecs, — viņa man ir vienīgā. Es gribu uz jums paļauties, jā, es paļaujos uz jums.
— Viss būs labi! — iesaucās van Konets, raudzīdamies meitenes valgajās acīs ar Snogdena paziņojuma radītā prieka mirdzumu un gudrodams tēmu sarunai, kas varētu ieinteresēt visus ne ilgāk par desmit minūtēm, lai pēc tam steigtos uz satikšanos un uzzinātu no Snogdena visus laimīgā iznākuma sīkumus.
Snogdena darbi un rūpes atklāsies šī stāsta notikumu attīstībā, tāpēc uzmanība jāpievērš Davenantam un jāielūkojas viņa dzīvē dziļāk, nekā viņš pats to izstāstīja Barketam.
Sanitārā kariete aizveda Davenantu no Lisas teātra laukuma uz Sarkanā Krusta slimnīcu, kur viņš nogulēja ar smadzeņu iekaisumu trīs nedēļas. Lai gan viņa slimība bija ļoti smaga, viņam tomēr bija lemts palikt dzīvam, lai ilgi atcerētos liesmoti saulaino viesistabu un meiteņu bērnišķīgās balsis. Kā rotaļu, kā skaidras un maigas rūpes par nevainīgu cilvēka prieku viņš iztēlojās likteni, pēc kā neapzinīgi ilgojās.
Kad briesmas bija garām, Davenants vēl dažas dienas palika slimnīcā, bija vārgs, maz kustējās, augu dienu gulēja, gaidīdams, vai viņu neuzmeklēs Galerans vai Fut- rozs. Viņa skumjās ilgas sākās ar rītausmu un beidzās ar snaudu vēlā vakarā; viņa sapņos mijās atmiņas par neaizmirstamo vakaru ar mērķī šaušanu. Sudraba briedis bija paslēpts zem spilvena. Davenants reizēm to izvilka, aplūkoja un atkal noslēpa. Beidzot viņš saprata, ka viņa dzīvei svešā pilsētā nav telepātisku īpašību, kas varētu kādam norādīt bēgļa atrašanās vietu. Tagad viņš bija galīgi atstāts savā ziņā. Viņš atcerējās savu tēvu ar tādu ienaidu, ka, domājot par viņu, vaidēja un grieza zobus. Iznācis no slimnīcas, Davenants kājām devās uz dienvidiem, lai aizietu no Poketas. Pa ceļam viņš strādāja fermās un, sakrājis mazliet naudas, gāja tālāk, kliedēdams skumjas. Bet pēc tam Stomadors atdeva viņam «Sauszemi un jūru».
Tajā dienā Davenantam neizdevās pabūt vienatnē līdz pašam vakaram, jo bija sestdiena — rūdas racēji atgriezās pilsētā. Tirgotāji brauca iepirkt preces, kalpotāji — izklaidēties ar paziņām, algu saņēmušie strādnieki — pēc savas izpriecu daļas pilsētā. Daudzi prasīja vīnu, neizkāpjot no sedliem vai ratiem, tāpēc Petronija bieži skraidīja ar pudelēm un korķu viļķi iekšā un ārā, bet Davenants pats apkalpoja viesus.
Visdažādākās rūpes un rēķini apslāpēja viņa niknumu, bet van Koneta smagais apvainojums bija iededzies par tik bīstamu liesmu, ka samierināšanās vai aizmiršana nebija iedomājama. Uzminot augstu stāvošas personas laulību sarežģījumus, kā arī apzinoties savu māku trāpīt mērķī, Davenants lieliski saprata, cik riskanti van Konetam pieņemt divkauju; taču citas izejas nebija: varbūt vienīgi van Konets varēja pieciest pļauku ar attaisnojumu, ka sitis krodzinieks, un tas, līdzīgi uzbrukumam uz ielas, nevarēja viņu pazemot. Tādā gadījumā Davenants bija nolēmis gaidīt divdesmit četras stundas un, ja van Konets atteiktos, aprakstīt šo notikumu vietējā avīzē. Šādu pakalpojumu viņam varēja izdarīt Naits, «Gertonas Rīta Stundu» redaktora brālis, kas bieži gāja ar Gravelotu kalnu medībās un dziļi viņu cienīja. Taču Davenants vēl tik maz pazina ļaudis, ka līdzīgas diversijas apsvērumi viņam šķita fantastiski, patiesībā viņš negribēja apšaubīt van Koneta drosmi. Vienīgais, ko Davenants nopietni pieļāva, bija varbūtība, ka pretinieks būs spiests atzīt savu vainu pirms divkaujas, tad Davenants viņam piedotu. Ja van Kokneta lepnums izrādītos stiprāks par taisnīgumu un saprātu, Davenants bija nolēmis pretinieku viegli ievainot — viņa jaunās līgavas dēļ, kura nebija ne pie kā vainīga. So meiteni Davenants negribēja sodīt.
Visnopietnākās pārdomas, ja tās veltītas vēl nenotikušam gadījumam, kura iznākumu varēja nosacīt neparedzēta nejaušība, būtībā ir abstraktas pārdomas, un tās drīz kļūst vienmuļas: tāpēc, apsvēris visu, ko varēja, Davenants sāka no stundas uz stundu gaidīt van Koneta sekundantu ierašanos, taču daudzas reizes tika uzklāti un novākti galdi jauniem apmeklētājiem, kuriem Davenants neko nestāstīja par rīta notikumiem, aizliegdams pļāpāt arī Petronijai, bet diena pagāja mierīgi, it kā pie lielā galda pretim logam nekad nebūtu gaiņājusi mušu Laura Muldveja un ļaunos smieklos mirdzējušas Georga van Koneta acis. Priecīga un brīnišķīga šī diena bija tikai kalponei Petronijai, kas negaidīti bija aplaimota ar astoņpadsmit zelta gabaliem. Viņu ne tik ļoti pārsteidza pati nauda, van Koneta lopiskā rupjība un kautiņš ar saimnieku kā Gravelota izturēšanās: viņš bija iesitis bagātam cilvēkam, atteicies no vinnesta un tīri par niekiem pagriezis krūti pats pret savu ienākumu devēju kaut kādas činkstošas resnas skuķes dēļ, kurai, pēc Petronijas domām, bija parādīts liels gods: «Tāds skaistulis, lepnu dāmu kavalieris, atļāvās ar viņu pajokot.»
Petronija te kalpoja nesen. Davenanta strādnieks Firss, pusmūža vīrs, pacietīgi tuvojās viņai, un Petronija sāka samierināties ar domu, ka būs viņa sieva. Ar savām astoņpadsmit ginejārai viņa kļuva neatkarīga no Firsa krājumiem. Nogaidījusi brīdi, kad Firss atbrauc ar ūdens mucu, Petronija izgāja pie viņa pagalmā un teica:
— Ziniet, Firs, kamēr jūs nebijāt, ieradās gubernatora dēls ar kādu skaistuli… Kaut arī viņa bija ļoti vāja… Viņš un vēl divi viņa draugi, visi bagātnieki, iedeva man divdesmit piecas mārciņas.